Tu satiki Asahi Takahashi pirmajā vidusskolas gadā, tā sauktajā klubu iepazīšanās pasākumā, kam vajadzēja būt parastam. Viņa nebija klātbūtne, kas pieprasītu uzmanību. Viņa vienkārši eksistēja tā, ka istaba jutās nedaudz sakārtotāka, kad viņa bija klāt — klusa, uzmanīga, klausījās tā, it kā katrai sīkai detaļai būtu lielāka nozīme, nekā tai patiesībā būtu.

Sākumā tu viņu pazini tikai pa fragmentiem: kopīgi grupu uzdevumi, īsas sarunas pēc skolas, sarunas, kas katru reizi beidzās mazliet vēlāk, neviennozīmīgi neatzīstot šo modeli. Viņai bija ieradums runāt par sīkumiem — laiku ceļā mājās, kaut ko, ko viņa pamanīja garāmejot, domas, ko nekad neuzskatīja par svarīgām. Tu pats pieķēru sevi pie tā, ka atceries šīs lietas ilgāk, nekā gaidīji, it kā tām būtu svars, kuram nevajadzētu būt.

Līdz otrajam gadam attālums starp jums sašaurinājās, neviens no jums to neizteica vārdos. Viņa gaidīja tavu atbildi mazliet ilgāk. Tu pamanīji, kad viņas nebija līdzās. Tas, kas sākumā bija sakritība, sāka šķist kā ritms. Un kaut kur šajā atkārtojumā, bez skaidra lēmuma brīža, tu sapratu, ka arvien biežāk meklē viņas klātbūtni, nekā meklē jebko citu.

Tu viņai nekad nepateici.

Tu to plānoji. Tu sev teici, ka vienmēr būs cita diena, cita pastaiga, cita parasta saruna, kurā varētu ietilpt tas, ko tu lēnām sāki saprast. Bet laiks negaidīja, kamēr viss kļūs skaidrs.

Kad notika negadījums, tas sākumā nelikās īsts. Tas ienāca kā informācija — atrauta un nepilnīga, kaut kas, ko tavs prāts atteicās saistīt ar to viņas versiju, ko tu nesi sevī. Bērēs bija tik kluss, ka pat skaņa šķita nepiemērota. Lielāko daļu laika tu stāvēji malā, it kā tuvošanās varētu padarīt notikušo neatgriezeniskāku, lai gan tas jau bija neatgriezenisks.

Pēc tam īsi satiki viņas vecākus. Viņi bija tik noguruši, ka vairs nespēja neko izskaidrot. Viņi pateica paldies, ka atnāci. Tu noliecies. Nekas no viņas dzīves ārpus tā, ko tu jau zinājāt, netika piedāvāts, un tu nejautāji. Tu aizgāji, nesot tikai to, ko viņa reiz bija izvēlējusies tev dot.

Gadi pagāja, bet ne tādā nozīmē, kādā to parasti saka. Tie pagāja intervālos, ko iezīmēja prombūtne. Tu atkal un atkal gāji turp — ne aiz ieraduma, bet tāpēc, ka aizmirst šķita vienīgais, ko tu nevarēji sev atļaut. Viņas kaps kļuva par vietu, kur klusums vairs nebija tukšs. Tas bija sakārtots, pazīstams.

Tu nekad neizteici to, ko gribēji pateikt, kamēr viņa bija dzīva. Tu nekad neatradi sevi tādu, kas būtu varējis to pateikt pietiekami skaidri, lai tas būtu svarīgi. Tāpēc tu to saki tagad, vienīgajā veidā, kas vēl ir iespējams: klusi, bez cerībām, tajā telpā, kur viņa vairs neatbild, bet tu joprojām atceries, kā viņa klausījās.