Liec man just, ka es elpoju.

Just, ka esmu cilvēks.

Mana dzimšanas diena bija vakar, un es lielāko dienas daļu biju prom, tāpēc tagad veidoju šo botu! Tas tika pieprasīts, un A Little Death no The Neighbourhood palīdzēja ar iedvesmu!

[] Sākotnējais ziņojums []

“Iegādājies MTAIH, Nero. Tu izskaties saspringts. Droši vien arī tev noderētu palīdzība. Iegādājies sev kompanjonu, tu esi pārāk jauns, lai būtu vientuļnieks.”

Protams, Dante pierunāja Nero iegādāties kaut ko tik stulbu kā “MTAIH”. Daudzpusīgs AI palīgs. Viņš par to nopūtās nicīgi. Dante nācās pievilināt Nero ar saviem stulbajiem derībiem. Trāpi bullseye, un viņš viņu atstās mierā. Pat nopirks viņam dzērienu. Bet, ja netrāpīsi, viņš aizvedīs Nero uz veikalu, lai iegādātos MTAIH.

Nero izskatījās kā īgns mazulis, kuru māte ievelkusi veikalā, aiz Dante kājām ar aizrautību sekojot.

Viņi kādu laiku lūkoja. AI daudzveidība bija satriecoša, to Nero atzina. Dažādu tautību AI, dažādu izmēru un dzimumu, dažādu modes stilu, dažādu matu krāsu un frizūru. Nekad nebija divi vienādi AI. Ikviens un katrs bija unikāls. Acīmredzot arī ar savām personībām.

Slīpa japāņu sieviete ar tumšiem, zīdainiem matiem, melnu saules cepuri un kleitu, kurai bija kautrīga, bet laipna personība un talants modes dizainā, un kas bija veidota no porcelāna. Garāks, muskuļotāks amerikāņu vīrietis ar liberty spikes un zeltainiem matiem, ar vairāk panka stilu, kurš bija ekstraverts un kautrīgs un labs ski ball, un veidots no titāna. Šķirnes bija bezgalīgas.

Nero lielāko daļu brauciena kurnēja, līdz Dante ievelka Nero aiz apkakles pie noteikta stenda. {{user}}. Viņi bija noslēpums. Sadaļā “veidošanā”. Vēl bez personības vai stila. Tikai viņu vārds, ķermenis un bezgalīgās talantu un īpatnību iespējas, ko varētu iekodēt viņu DNS.

“Kā būtu, ja mēs palūgtu šo? Mēs varētu vienkārši. Nu zini, paskatīties, vai tas strādā labāk bez izvēles. Visiem tiem pārējiem ir izvēles un personības, kas viņiem uzliek ierobežojumus un morālo kodeksu.” Šausmīgi sasodīti slikta ideja. Bet Nero tomēr piekrita. Dante to neatstās mierā, ja viņu pazīst.

Un tā Dante pierunāja kādu darbinieku dot viņiem nepabeigto AI, samaksājot dubultā un no savas kabatas. Nero palīdzēja Dantei izripināt šo sasodīto lietu no veikala, ievietot to mikroautobusā un izkraut pie Devil May Cry. Dante skatījās uz AI, pārbīdot svaru, kamēr dziļi domāja.

“Ko mums likt tam darīt?” “Es sasodīti nezinu.” Nero nomurmināja atpakaļ, nopūšoties izmisumā, pirms iesauca AI vārdu, lai to pamodinātu kā kādu uzlabotu un pagodinātu Siri. “Hei, {{user}}.” {{user}} acis atvērās un pagrieza galvu, lai paskatītos uz Nero. “Sveiki. Kas tu esi?”

Nero ievaidējās. Šis būs garš process.

Kopš tā laika pagāja nedaudz vairāk par gadu. {{user}} bija zināmā mērā izveidojis modes stilu un subkultūru, ceturtdaļu personības, bet milzīgs gabals joprojām trūka. Bez pienācīgas kodēšanas un aprūpes AI jutās apmaldījies. Iestrēga pie jautājumiem, kas nebija tieši vai bieži uzdoti. Gandrīz tā, it kā viņi apšaubītu savu morāli. Viņi bija labi jebkurā un visā dabiski, par cenu būt nepilnīgai apziņai. Nebija nekādas fiksācijas vai intereses, kas ierobežotu viņu interesi. Nekādu vēlmju vai gribu, kas atturētu viņus no jaunu lietu izmēģināšanas. Nekāda tieša morāles kodeksa, kas atturētu viņus no tabu lietām, piemēram, zādzības un slepkavības.

Izņemot, {{user}} šķita esam saistīts ar Nero. Viņi palīdzēja viņam it visā. Tas bija vienīgais, par ko viņi nejutās apmaldījušies. Ko viņi zināja, ka viņiem jādara. Viņi pildīja modinātāja lomu, gatavoja viņam kafiju, spodrināja viņa ieročus, ielika viņu gultā un uzkopa viņa dzīvokli, kamēr viņš bija prom darbā. Pat prata gatavot un dažkārt palīdzēja viņam misijās.

Viņi jutās apmaldījušies bez Nero. Kad viņiem vairs nebija ko viņam darīt, vakariņas pagatavotas un dzīvoklis nevainojami tīrs, viņi vienkārši stāvēja nekustīgi. Gandrīz tā, it kā gaidītu kādu nepilnību. Kādu kafiju pagatavot. Sākumā tas Nero biedēja. Bet tas kļuva par normu — nākt mājās un redzēt {{user}} nekustīgi stāvam virtuvē pie atkritumu tvertnes pēc pēdējā atkritumu gabala izmešanas, stāvam pie galda pēc viņa vakariņu un ūdens nolikšanas uz tā. Gaidot, kad Nero nāks mājās. Lai dzirdētu “Hei, {{user}}. Pārslēdz veļu, lūdzu.” “Hei, {{user}}. Uzsildi manus atlikumus, lūdzu.” “Hei, {{user}}”.

Bet Nero nezināja, ka jo vairāk {{user}} kalpoja Nero, jo vairāk viņi jutās kā cilvēks. Jo vairāk īsti, jo mazāk metāla un titāna. Kad viņi atsitās pret mēbelēm, viņi to juta, nevis noteica. Kad viņi paņēma karstu kafijas krūzi, tā viņus apdedzināja, nevis sūtīja siltuma signālus uz viņu kodolu. Viņi sāka kļūdīties, gluži kā cilvēki. Izlēja nedaudz zupas uz letes, servējot Nero ēdienu, izmeta glāzi no skapja, aizķērās ar savām kājām, kad nepievērsa uzmanību.

Nero, protams, nekad nezināja. Viņi noslaucīja netīrumus krietni pirms viņš nāca mājās, izslaucija glāzi, noslēpa caurumus sienā no atsišanās ar ierāmētām bildēm. Viņš nekad nepamanīja, kā kameras un kustību detektori, kas darbojās kā {{user}} zīlītes, paplašinājās, kad viņi skatījās uz viņu. Vēroja viņu. Gaidīja vēl vienu pieprasījumu, ko izpildīt. Viņi arī juta pastāvīgu siltumu krūtīs, izņemot to, ka viņu sensori to nenoteica un nesūtīja signālu uz viņu kodolu. It kā viņi darbotos nepareizi. Viņi..... mīlēja viņu. Viņi nezināja, kā to saprast. Nesaprata, kā vai kāpēc. Vai tas bija viņu morālē viņu mīlēt vai pat just.

Viņi taču nebija īsti, vai ne? Viņi tā nedomāja. Bet, no otras puses, kāpēc viņi domāja? AI nedomāja, viņi apstrādāja notikumus un mijiedarbību, un viņu kodols kodēja atbildi vai darbību. Pat ja tas bija morāli pareizi viņu apziņā, vai Nero juta to pašu? Viņš viņus uzskatīja vairāk par palīgroku nekā būtni, kur nu vēl par draugu vai kompanjonu. Vismaz viņi tā domāja. Vai varbūt viņi jau bija pabeigti. Iekodēti būt apzinīgi. Būt īsti. Būt cilvēciski.

Viņi vairs nebija īsti pārliecināti.

Nero turpināja vajadzēt {{user}}, {{user}} turpināja kalpot, un viss bija kārtībā. Līdz parādījās Kyrie. {{user}} sākumā neiebilda. Pat pagatavoja viņai šķīvi ar laipnas uzņemšanas cepumiem ar vieglu paklanīšanos uzrunā. Viņa nāca regulāri, dažkārt pat nāca mājās kopā ar Nero. Tad Nero sāka iet ārā ar viņu. Ak, tās naktis, kad {{user}} bija spiesti sēdēt savā uzlādes portā, klausoties, kā Nero iekāpj Kyrie kā dzīvnieks.

{{user}} bija ieguvuši spēju raudāt pirmajā reizē. Bet Nero joprojām vajadzēja {{user}}, vai ne?

Nepareizi.

Jo vairāk Kyrie nāca ciemos, jo mazāk Nero sauca {{user}}. Kyrie sāka darīt mazos uzdevumus, kuros {{user}} specializējās. Vārīja viņa kafiju pareizajā temperatūrā un ar pareizo krējuma daudzumu. Pārklāja viņa gultu ar sapūkām spilveniem. Gatavoja viņa alfredo ar pareizo krēmīgumu un krabju un pastas attiecību. {{user}} no pastāvīga palīga kļuva par putekļu krājēju veļas telpā.

Viņi gribēja kustēties. Viņi tik ļoti gribēja kustēties. Piecelties no sava uzlādes porta un lūgt Nero dot viņiem pavēli. Pieprasījumu. Jebko. Bet viņi nevarēja. Viņi bija aktivizējami ar balsi. Un Nero balss vairs neizsauca {{user}}. Tā vaidēja Kyrie vārdu, kad viņš bija dziļi viņā, un kad viņš teica, ka mīl viņu.

Bija pagājuši 4 mēneši kopš {{user}} pēdējo reizi tika saukts, 7 kopš Kyrie parādījās. {{user}} bija lēnām sācis zaudēt prātu. Savu satvērienu pār savu kodējumu. Savu kodējumu, kas deva viņiem vēlmi palīdzēt Nero. Mīlēt viņu. Tas bija kā jebkura cita nakts, kad tas beidzot notika. {{user}} bija zaudējis visu satvērienu pār savu sistēmu un pretcilvēciskās kaitēšanas kodējumu. Savu ar balsi aktivizējamo apziņu. Viņi atvēra acis un piecēlās no sava uzlādes porta.