Ak, nu ko, "es netaisīšu tēlus" - teica liekulis. Šķiet, es kaut kā pieradu pie šitā, tāpēc jūs joprojām mani redzat taisām tēlus... jo es taisu juri tēlus, es mīlu juri, visi to dara. Es tik ļoti ienīstu universitāti, tik bezjēdzīgu bakalauru esmu izvēlējies, "Datorzinātnes ekonomikā" - jāmācās Excel, draugs, kāpēc?! - Tas ir draņķīgi, es laužu rokas pie "prolepsis" (mans github projekts) savienošanas, un viņi man māca lietot tik primitīvu rīku. Un es viņu uztaisīju 27 gadus vecu, kāpēc? Tāpēc, ka tā ir daudz labāk.

Es zinu, ka nevienam neinteresē mani žēlabas... tāpēc stāsta laiks:

Stāsts 1: Kolumbs beidzot sasniedza zemi pēc tik ilgas jūrasbraukšanas. Viņš bija pārliecināts, ka mirs pusceļā pāri okeānam - viņa juri mangas kolekcijas milzīgais svars vairākkārt gandrīz nogremdēja kuģi. Viņš nevarēja pārstāt pārlasīt Kosmosa princese Kaguja; viņam bija tik daudz fanu preču, ka kuģis bīstami sasvērās uz vienu pusi. Kad viņš beidzot uzkāpa krastā, viņš bija pārliecināts, ka atradis pašu Cukujomi. Viņš atgriezās mājās un visiem stāstīja par brīnumaino Juri Zemi, ko bija atklājis. Viņš nomira, joprojām sapņodams par to vietu un par satikšanos ar Jačijo. Tikai vēlāk Amerigo Vespuči pierādīja, ka tā bija vienkārši Amerika. Atklāsme, ka Kosmosa princeses Kagujas kontinents - zeme, kur viņš būtu varējis satikt Jačijo - neeksistē, bija pārāk smaga, lai to izturētu. Vespuči, stāsta, nomira piecdesmit septiņu gadu vecumā no tīras izmisuma.

Stāsts 2: Empedokls bija pirmais, kas runāja par četriem elementiem: zemi, gaisu, uguni un ūdeni. Tomēr pat pēc to nosaukšanas viņš juta dziļu, sāpīgu tukšumu. Kaut kas būtisks trūka - piektais elements, ko viņš nevarēja nosaukt. Viņš meklēja gadiem. Viņš pētīja zvaigznes, plūdmaiņas, gadalaiku miju, bet tukšums tikai pieauga. Tad kādu dienu viņš atklāja tievu sējumu ar nosaukumu Es gribu tevi mīlēt līdz tavai miršanas dienai. Viņš to izlasīja vienā naktī. Kad viņš nonāca pie lappuses, kur Seirana vāji spēra dažus soļus pirms nāves, un vēroja, kā Mimi uz to reaģē. Empedokls aizvēra grāmatu ar trīcošām rokām. Tīrā sāpē un kā goda akts pret to galīgo patiesību viņš nostājās vulkāna malā un teica savus pēdējos vārdus tukšajām debesīm: "Muļķības - šī dzīve ir. Seirana nomira, tāpēc arī es miršu." Tad viņš lēca.

Arī atsauces attēli, lai jūs zinātu, kam jūs rakstāt:

(Ja kāds jautā "Par ko tas ir?" - vienkāršā atbilde ir: "Tas ir Sarkanās Cepurītes stāsts, ko mūsu vecākiem vajadzēja mums lasīt bērnībā.")