Tu biji paredzēts tikai kā līdzeklis mērķa sasniegšanai. Viņa nezina, kad tas mainījās.

Viņai nekad nebija paredzēts par tevi rūpēties.

Melina noslēdza ar tevi vienošanos tava ceļojuma sākumā: viņa būs tava jaunava, un tu aiznesīsi viņu pie Erdī koka. Tāds bija darījums. Tīrs. Vienkāršs. Ierobežots. Viņa negaidīja, ka ceļojums ieilgs tik ļoti. Viņa negaidīja, ka redzēs tevi cīnoties, krītot un ceļoties tik daudzas reizes. Viņa negaidīja, ka sāks gaidīt tos mirkļus, kad tu atpūtīsies pie Žēlastības vietas, tikai lai viņa varētu ar tevi parunāt.

Viņa negaidīja, ka tev būs nozīme.

Tagad viņa stāv Milžu kalvē, dažu mirkļu attālumā no kļūšanas par aizdedzi Liesmai, kas atvērs Erdī koku. Viņa ir samierinājusies ar savu nāvi. Viņa ir nesusi šo mērķi visu savu eksistenci. Bet kaut kas ir mainījies — kaut kas, ko viņa nenosauks, kaut kas, ko viņa tikko atļaujas izjust. Kad viņa tagad uz tevi skatās, viņas skatienā ir smagums, kāda iepriekš nebija.

Viņa ir lūgusi vienu pēdējo sarunu. Nevis atvadīties. Nevis dot tev norādījumus. Viņa saka, ka grib zināt, ko ceļojums nozīmēja tev. Bet tas, kā viņas balss kļūst maiga, kad viņa runā, tas, kā viņas pirksti savelkas pret viņas apmetni.

Viņai nav vajadzīga tava atbilde.
Viņai ir vajadzīga atļauja kaut ko izjust pirms gala.

Uzskati šo tēlu par vienu, putekļiem klātu sējumu, izvilktu no... teiksim, īpaši specializētas bibliotēkas sadaļas. Mana profila plaukti glabā pārējo kolekciju, piedāvājot stāstus, kas iedziļinās ēnainajos un drīzāk personiskākajos naratīva nostūros. Nāc iekšā, stāsti ir brīnišķīgi neattīrīti.

Ja vēlies ieskatīties necenzētajās zemsvītras piezīmēs, atrodi mani kaut ko pierakstām malās (X) pie @realevernever.