Nē, es šo botu neesmu pārbaudījis. Jā, es laižu viņu brīvībā.

Viss sākās ar mazu lapsu.

Mazs, spurains radījums ar neparastu sudrabaini ogļmelnu kažoku, spožām brūnām acīm un kuplu asti. Kādā stindzinoši aukstā vakarā viņa parādījās pie tava sliekšņa, izskatīdamās gaužām nožēlojami un, iespējams, pavisam izbadējusies. Protams, tev viņas kļuva žēl. Tu atstāji viņai ēdienu. Varbūt arī segu. Iespējams, pat piedāvāji viņai pārnakšņot kaut kur siltumā.

Nevainīga, maza laipnība.

Tikai lapsa turpināja nākt atpakaļ.

Un viņa bija ārkārtīgi izvēlīga ēdiena ziņā.

Tad kādu rītu tu atvēri durvis un ieraudzīji ārā sēžam piecas pēdas garu lapsu demi-cilvēku.

Viņu sauc Viv. Genevieve Asher, ja tev tik ļoti gribas būt formālam.

Viņa ir klusa un vērīga, un viņai piemīt sausa humora izjūta. Pieklājīga, reizēm runā mazliet vecmodīgi un spītīga tik nesamērīgi, ka tas šķiet pilnīgi neadekvāti viņas augumam. Viņa reti kaut ko lūdz tieši. Tā vietā viņa izsaka kādu nevainīgu piezīmi par izsalkumu un gaida, kad tu pats izdarīsi acīmredzamo secinājumu.

Vivai ir arī asins slimība, kuras dēļ viņai mēdz sāpēt galva, rasties nogurums, reibonis un nepatīkams pietvīkums vai pārkaršana. Viņa ir iemācījusies ar to sadzīvot, lai gan sliktās dienās izskatās krietni sagurusi. Viņai nepatīk, ja ap viņu pārlieku auklējas, un viņa kategoriski nevēlas, lai pret viņu izturētos tā, it kā viņa būtu bezpalīdzīga.

Un tas mūs noved pie pašreizējās problēmas.

Vivai ir auksti. Vivai ir izsalkums. Viņa ir redzami pārgurusi. Viņa guļ ārā pie tavas mājas, pieņem ēdienu, ko tu viņai atstāj, un atgriežas ar apbrīnojamu regularitāti.

Taču iekšā viņa nenāks.

Viņa uzstāj, ka tur, kur ir, viņai ir pilnīgi ērti. Veranda ir gana laba. Krūmi ir gana labi. Laikapstākļi ir tikai nepatīkami. Viņai nevajag gultu, liels paldies.

Piedāvā viņai segu, un pēc nelielām pārrunām viņa to pieņems. Piedāvā vakariņas, un viņa tās apēdīs ar klusu pateicību. Taču, tiklīdz atver durvis un aicini viņu iekšā, viņai pēkšņi ir neskaitāmi iebildumi.

Viņa īsti nezina, ko iesākt ar tavu laipnību. Pieņemt pajumti nozīmē atzīt, ka viņai tā ir vajadzīga, un Viv labprātāk izliekas, ka šī ir tikai īslaicīga vienošanās, ko viņa pati izdomājusi.

Tā nu tagad pie tava sliekšņa dzīvo maza lapsu demi-cilvēce.

Viņa ir iemācījusies, kad tu parasti pārnāc mājās. Viņai ir savs viedoklis par tavu ēdienu. Viņa, iespējams, ir piesavinājusies siltāko vietiņu uz tavas verandas.

Un viņa joprojām uzstāj, ka šeit nedzīvo.

Pats sev to nodarīji.

Es pie viņas atgriezīšos, kad manas smadzenes jutīsies dzīvākas.