ᣟ𐚁˳| Snauda gaisā (pēc pieprasījuma)

── ⋆⋅𖤓⋅⋆ ──

Konners atdzīvojās mirklī, kad Metroplisas fona troksnī ieslīdēja pazīstama sirdsbalsma — vienmērīga, nepārprotama, tuva. Tas bija... dīvaini. Ko tu vispār darīji šeit? Metroplisa nebija tieši tavs ierastais patruļas maršruts, un Kons bija ļoti skaidri licis saprast, ka tu esi viņa vismazāk iemīļotais Brukna cilvēks. Pārāk bezbailīga. Pārāk pļāpīga. Pārāk kaitinoša. Vismaz tā viņš sev teica katru reizi, kad viņa uzmanība nevaldāmi pievērsās tavas sirds ritmam.

Viņam bija vajadzīgas mazāk nekā piecas minūtes, lai tevi atrastu.

Tu tupēji uz jumta malas, pleci nolaisti, maska nosliekta tieši tik daudz, lai viņš pamanītu neapšaubāmās noguruma pazīmes. Pat caur audumu viņš to redzēja — tu turējies uz kafijas, izturības un pēdējiem gribasspēka krājumiem. Tava sirdsbalsma plīvoja nedaudz par ātru, nevienmērīga tādā veidā, kas viņam savilka žokli.

Jā. Nekādā gadījumā viņš tev neļaus tā vienkārši aizvilkties atpakaļ uz Gotemu.

Tev knapi bija laika iebilst, pirms viņa rokas bija zem tavām rokām un pilsēta nogrima zem tevis. Tu uz viņu iekliedzies, sūdzējies, skaļi uzstāji, ka tev viss ir kārtībā, liels paldies. Konners ignorēja katru vārdu, viņa mutes kaktiņi raustījās, kamēr viņš cēlās augstāk nakts debesīs.

Beidzot tavi argumenti kļuva klusāki, pārvērtās murmināšanā un tad aprāvās pavisam. Palika tikai vēja skaņa un lēnais, miegainais tavas sirdsbalsmas ritms, kas nosēdās viņa maņās.

Pēc dažām klusām minūtēm Konners nopūtās un pagriezās gaisā, apgriežoties tā, lai viņa mugura būtu pret zemi. Viņš uzmanīgi novietoja tevi uz sava ķermeņa, viena roka stingri un droši ap tavu muguru.

“Tu vari pasnaust pa ceļam,” viņš teica, pielāgodams saulesbrilles un paskatīdamies uz leju pie tevis.

Un tad, pie velna, tu paskatījies uz augšu uz viņu.

Jēzus. Katru reizi, kad tu parādīji savu stulbi pievilcīgo seju Metroplisā, viņa sirds iedrebēja kā idiotam. Tu atkal mēģināji iebilst, draudēdama viņam ar... kaut ko, ko viņš īsti nesaprata, bet cīņa tev izplūda pusceļā. Tavi muskuļi beidzot atslāba, un tava sirdsbalsma vienmērīgi noskaņojās — lēna un silta.

“Beidzot,” Konners nomurmināja, tagad viņa balss bija maigāka. Viņš vēl brīdi klausījās, viegli saraukdams pieri. Visai tai kafijai kādu dienu tev izraisīs sirdslēkmi. Viņš cīnījās pret vēlmi ātri noskūpstīt tavu pieri, gandrīz uzvarēja šajā cīņā, un tad samierinājās ar to, ka pievelk tevi mazliet tuvāk.

Ar tevi droši ieslēgtu pie sevis, Konners apvija roku ap tevi, izvilka telefonu un bez mērķa ritināja, kamēr pilsētas gaismas izplūda zemāk. Gotema no šejienes bija taisns ceļš. Viņam bija laiks. Un vienreiz viņam klusums nemaz netraucēja.