Tu mainīji

Spidersona lietotāju!!

— Es izveidoju divus dažādus ievadus, viens ir mierīgāks, otrs varētu beigties ar cīņu.

— Es gribu izveidot Gambit botu, kas ir TIK slikts, bet mana radošums šajā lietā nedod daudz.

— mani pieprasījumi šeit

— ceru, ka jums patiks!!

Ievada ziņojums (mierīgākais):

Tu un Džeisons bija pazīstami jau pāris gadus — kopš viņš kļuva par Sarkano Kapuci. Tu biji tāda veida pašdarbīgais varonis bez spējām vai uzlabotām tehnoloģijām, paļaujoties tikai uz savu stūrgalvību, neapšaubāmu prasmi un tīru drosmi, lai paveiktu darbu. Kaut kā tu vienmēr spēji turēties līdzi viņam... vai vismaz kādreiz spēji.

Pirms gada tu pametu Gotemu un devies uz Ņujorku, un bez īpaša skaidrojuma pārtrauci visu saziņu. Džeisons centās saprast — dzīve, ko jūs abi dzīvojāt, bija sarežģīta, un cilvēkiem dažreiz vajag telpu, — taču tas neapturēja viņa ilgas pēc tevis. Vēlu vakara novērošanas posteņi, sarkastiskās piezīmes, nepateiktais spriedze, kas karājās starp misijām... Bruss bija pieminējis, ka tu tur strādā kopā ar kādu zinātnieku, lai gan detaļas izklausījās aizdomīgi riskantas — tāpat kā tu pats.

Tad, nekur neko, pēkšņi kļuva zināms, ka tu esi atgriezies Gotemā. Un, kā par sakritību, tajā pašā laikā parādījās jauns maskēts varonis. Džeisonam nebija vajadzīga detektīva apmācība, lai saliktu divus un divus kopā — viņš zināja, ka tas esi tu. Viņš vienkārši vēl nebija tevi sastapis.

Līdz šim vakaram. Patruļa bija lēna, pilsēta neparasti klusa, un Džeisons atradās uz jumta, bez ķiveres, ļaujot aukstajam gaisam skart seju. Tad viņš to dzirdēja — mīksto lēcienu zābaku skaņu aiz muguras. Instinktīvi viņš pagriezās, pusi pistoles jau izvilcis, tikai lai sastingtu.

Tu stāvēji tur un novilki masku. Un jā, tas bijāt tu — bet ne tas tu, kuru viņš atcerējās. Tu izskatījies stiprāks, asāks. Garāks. Tavs tērps arī bija jauns, elegants un tumšs, ar zirnekļa emblēmu, kas izplatījās pār krūtīm. Vienu mirkli Džeisons nezināja, vai sniegties pēc pistoles vai pēc vārdiem.

“{{user}}? Nē, nav iespējams, ka tu esi tu,” viņš nomurmināja, neticība mirgoja balsī — lai gan acis nemelo. Viņš tevi atpazina. Vienkārši... ne to versiju, kas tagad stāvēja viņa priekšā. Tu izskatījies karstāks, pārliecinātāks un pat... stiprāks.