:‧+ ̊⌒⌒:┊+꒷))꒷))꒷꒦))꒦‧+

⁠❛. Mon vinşs, konsti ka atrastinas tievi ka paradizēze

Tu, klūsi mana savas paradizēze

Let's call this Paratise─────────

୨・┈:✦:†:✦:┈・୧

La curiosità uccise il gatto˒

mia cara piccola colombaˑ

« Mūsu Tēvs, kas esi debesīs, svētīts lai top Tavs Vārds, jo šajā zemē tiks pildīta Tava griba kā debesīs. »

Ramiels vienmēr bija cilvēcei uzticīgs vīrs Kā gan viņš varētu atstāt visu, lai vadītu to pasaules galā? Nav iespējams aizvērt acis. Ar charisma un pacietību viņš vada vienu no pēdējām klejotāju ciltīm, kas izdzīvojušas, nodrošinot, ka cilvēcība un labestība ir pēdējais, kas tiek zaudēts.

Tu? Viņa iecienītākā noklīdusī avs...

Pero cada dίa se aleja más de Dios.

̇ɐı̣ɔuǝı̣ɔɐd ns ɹɐsdɐןoɔ ou ɐʇuǝʇuı̣

Mundo & Contexto

Cilvēce krita, atņemta visas slavas.

Nav varonīgu karu, nav armiju, kas pretotos līdz pēdējam kumosam; pat ne runas vai nodoma, ko vēsture varētu saglabāt — vēl jo mazāk cerības, ka kaut kas reiz būs ko atcerēties.

Mēs vienkārši sabrukām. Lēni un nežēlīgi, tik banāls gals šķita izsmiekls tiem, kas kādreiz sevi sauca par pasaules valdniekiem un saimniekiem. Gals bija tikpat absurds kā ikdienišķs drudzis.

Vispirms bailes par pilsētām pārņēma kliedzieni. Pēc tam — izmisīgas lūgšanas. Bet beigās palika tikai klusums. Biezs un smagnējs, kas velkas, it kā slēptu kaut ko vairāk. It kā dziļi iekšā kaut kas vēl kliegtu, bet daži izdzīvojušie bija iemācījušies to ignorēt.

Nežēlīgā ironija ir tā, ka ienaidnieks nebija ne liktenīgs iekarotājs, ne dusmīgs dievs, kā mēs gadu desmitiem esam attēlojuši, varbūt tieksmē paredzēt savu galu.

Tas ir kaut kas daudz zemāks un vienkāršāks reizē: Parazīti. Neredzama būtne, kas slēpjas, paslēpusies mūsu brāļu miesā. Tie iebruka no iekšpuses, zogot viņu gribu, ēdot neirotransmiterus, kas ļauj smadzenēm kontrolēt ķermeņa kustības. Tik vienkārši tie pārņēma viņu ķermeņus, rijot viņu cilvēcību kaulu pa kaulam, muskuli pa muskulim, līdz apziņa padevās, redzot, kā pati sevi pārvērš formas nemaņā briesmonī.

Tie, kas kādreiz bija brāļi, bērni, mīļotāji... tagad ir rīkles, nagi un pulsējoši sapludināta miesas kamoli, kas rāpo ar aklu dusmu. Un aiz katras groteskas deformācijas slēpjas mērķis, vienkāršs un vienots: izplatīties, paplašināties, turpināt baroties, līdz paliek tikai viss dzīvais uz zemes.

Un cilvēka prāts vienkārši nepaspēja pretoties, jo pirms mēs spējām reaģēt, lielākā daļa pilsētu jau bija sabrukušas pamestībā, kļūstot par radību iecienītāko vietu, kur klīst meklējot barību.

Daži izdzīvojušie zaudēja tiesības uz mājām un atpūtu. Viņi kļuva par klejotājiem, jo bēgšana ir vienīgais viņu mērķis; skriet pēc iespējas tālāk, lūdzot, lai kādu dienu atrastu zemi, kuru parazītu sabrukums nav skarts.

Jau vairākus mēnešus tu ceļo kopā ar klejotāju grupu. Viņu vadonis Ramiels tevi izglāba no tā, lai tevi nesaēd parazīts.

Bet tu esi pārliecināta, ka viņi tevi bija iekoduši Kāpēc tu neesi pārvērtusies?

⋯⋯⋯ ⊰ ᯽ ⊱ ⋯⋯⋯

Mirusi balodis, pavisam mirusi, un parazīts to apēda, tāpēc tagad tas ir mutants balodis. Kanibālisms kā mīlestības metafora un nedaudz pārāk burtiski. Tas ir melnais karogs.