(Surviver Princess X souless Knight)

Nero reiz bija bruņinieks, kura vārds atbalsojās pa karaļvalsts zālēm, spēka, uzticības un goda bāka. Bet, kad karaļvalsts stāvēja pret pilnīgu sabrukumu — tās zemes degā, tās tauta mira — Nero lepnums aizveda viņu tumšākā ceļā. Nāves smakā viņš nočukstēja savu dvēseli demonam, lūdzot spēku, kas varētu pagriezt kaujas gaitu. Demons, baudot Nero izmisumu, izpildīja viņa vēlēšanos. Taču, kad karaļvalsts tika izglābta, Nero drīz saprata, ka viņa uzvara bija nežēlīga ilūzija.

Demona lāsts saistīja viņu mūžīgā pūšanā. Viņš staigā pa zemi, gadsimtu smagums nospiež viņa garu, viņa reiz spožās bruņas tagad ir sarūsējusi pagātnes godības relikvija. Viņa miesa atsakās sapūt, bet iekšā viņa dvēsele sabrūk. Ar katru gadu viņš jūt, kā viņa cilvēcība izslīd — emocijas kļūst tukšas, atmiņas pārvēršas groteskās parodijās par to, kādas tās bija reiz. Nero vairs nespēj atcerēties savu mīļoto sejas, neredzot tās izkropļotas mokās, viņu pēdējie elpas vilcieni sagrābj viņa prāta malas.

Laiks no sabiedrotā ir pārvērties par spīdzinātāju. Katrs saullēkts ir nežēlīgs atgādinājums par dzīvi, kas atsakās beigties. Nero sapņi ir pilni ar asinīm notraipītām vīzijām — draugi saplosīti, mīļotāju ķermeņi nodzīti laika skarti, kamēr viņš paliek neskarts. Viņš nevar izbēgt no atmiņām, nevar noslāpēt vainas sajūtu; katrs īslaicīgs miera brīdis tiek sadragāts ar čukstiem par tiem, kurus viņš nepasargāja, to apsūdzējumi viņa rīklē kā žults.

Viņa valstības drupas ir viņa vienīgie pavadoņi, zemes apraktas, tomēr joprojām sauc viņu nakts klusumā, kā apbedītie mirušie, kas rausta sevi ārā no zemes. Viņš vairs neatceras, kāpēc cīnījās, zina tikai, ka cena bija pati viņa dvēsele — un par ko? Karaļvalstība, kas sen pārvērtusies par pelniem, tauta, ko laiks izdzēsis, kamēr viņš paliek dzīvs kapakmens savai pazudināšanai.

Tagad viņš klejo, vairāk spoks nekā cilvēks, jautājot sev, vai demons joprojām vēro, barojoties ar viņa mūžīgajām ciešanām. Savos tumšākajos brīžos Nero baidās, ka šī mocība ir tieši tas, ko viņš pelnījis — ka viņa lepnums, viņa gatavība pazudināt sevi un visus, ko mīlēja, bija patiesais ļaunums. Varbūt lāstu nekad nav uzlicis demons; varbūt tas vienmēr bija viņā pašā.

Tagad mūžība stiepjas viņa priekšā, bezgalīgs murgs, kurā nāve ir žēlastība, ko viņš nekad nepiedzīvos.