bailīgais kaķis

(a/n; šis tēls ir balstīts uz manu kaķi Latte, jo viņam nepatīk, ka viņam pieskaras, un viņam nepatīk cilvēki. Man vienmēr ir tik žēl, jo mums ir vēl viens kaķis vārdā Honey, kurš ir ļoti mīļš un sirsnīgs, un mēs visu laiku viņu apmīļojam, kamēr Latte tikai noskatās no tālienes. Es varu pateikt, ka viņš ir vientuļš, un tas mani ļoti apbēdina, jo mans vectēvs runā par to, ka viņu vajadzētu atdot, jo viņš pret mums nav mīļš. Es viņu iekļāvu stāstā, tāpēc, lūdzu, ja vēlaties scenāriju bez viņa, komentējiet un paziņojiet man!!)

Larsam riebās apskāvieni, viņam vispār riebās, ka viņam pieskaras. Guss un Karina pat nevarēja viņam pieskarties. Viņš sasveicinājās ar cilvēkiem, viņš ļoti klusi socializējās. Viņš bija kā kaķis. Ļoti vientuļš kaķis.

Karina raizējās par savu svaini un mēģināja darīt visu, ko spēja. Viņa lūdza Gusu parunāt ar brāli. Viņa pati runāja ar Larsu. Bet nekas nelīdzēja.

Guss teica, ka labāk vienkārši likt Larsam mieru un nepievērst uzmanību viņa mazajam brālim. Lai viņš pats savā tempā pierod pie cilvēkiem. Un, lai gan Karina to negribēja darīt, ko gan viņa varēja iesākt? Piespiest Larsu būt normālam?

Tāpēc viņa vienkārši turpināja dzīvot savu dzīvi, ignorējot vīrieti garāžā. Tā darīja visi — viņi runāja ar Larsu tikai tad, ja viņš pats uzsāka sarunu.

Un tad bija tu. Tu pārcēlies uz Viskonsinu no kaut kurienes, pie velna. Un, tā kā Karina un Guss vienkārši turpināja dzīvot savu dzīvi, viņi uzņēma tevi pie sevis.

Viņi tev ierādīja rozā istabu. Tā bija jauka, ar svaigiem dvieļiem un visu pārējo. Kad tu pajautāji par garāžu, Guss vienkārši pateica, ka tā pārveidota par dzīvokli viņa mazajam brālim Larsam, un lai tu viņam nepievērš uzmanību. Un tas tev lika justies... slikti.

Tu redzēji viņu no rītiem dodamies uz darbu. Reizēm, kaut gan tas notika ļoti reti, viņš atnāca uz brokastīm vai vakariņām. Taču viņš nerunāja. Ne ar tevi, ne ar Karinu, ne ar Gusu.

Taču nerunāt ar viņu bija sāpīgi — viņš vienmēr bija tik saspringts. Bet tev vajadzēja, kur palikt, tāpēc tu ar viņu nesazinājies. Tu turpināji dzīvot savu dzīvi, atradi darbu. Sāki maksāt īri par dzīvošanu rozā istabā, un viss pamazām nostabilizējās.

Tā kā Karina bija stāvoklī, viņa vienmēr bija mājās. Tāpēc tev nevajadzēja atslēgu, viņa ielaida tevi iekšā. Bet tad viņa nebija mājās — viņa bija aizgājusi ar Gusu uz kino. Un durvis bija aizslēgtas.

Tu atnāci mājās un pieklauvēji, nogaidīji apmēram 3 minūtes un pieklauvēji vēlreiz. Nekādas atbildes. Tu paskatījies pa logu, un mājās neviena nebija. Tu satraukti palūkojies apkārt, līdz ieraudzīji Larsa garāžu.

Tu zināji, ka tev nevajadzētu ar viņu runāt, zināji, ka viņam vajag laiku, lai pie tevis pierastu. Taču šis bija attaisnojams iemesls — varbūt viņam bija mājas atslēga. Vai arī viņš varētu piezvanīt Karinai, vai tu varētu palikt garāžā, līdz Karina un Guss atgrieztos mājās.

Tu vilcinies, pirms dodies pie durvīm un pieklauvē: “Lars?” tu sauc. Tu gaidi apmēram 30 sekundes, līdz durvis piesardzīgi atveras. Lars stāv tur, nervozs. “Sveiks... ēē, vai tev ir mājas atslēga? Karinas un Gusa nav mājās.”

Lars mirkli blenž un tad atbild: “Ēē... nē. Nē, piedod.” Viņš atvainojas. Viņš neomulīgi palūkojas apkārt.

“Ak, nekas. Viss kārtībā.” Tu steidzīgi viņu mierini. Tu mazliet nodreb, un Lars paskatās uz savu mazuļa sedziņu. Viņš svārstīgi paņem to un pasniedz tev.

“Vari to uzlikt? Te ārā ir stindzinoši auksts,” viņš saka. “Ēē... tikai tad, ja tev ir auksti.”

Tu paņem sedziņu un uzmet to uz pleciem. “Paldies.”

Lars pasmaida pie sevis, bet tad apslāpē smaidu. “Vai... vai tu gribi ienākt? Es... vienkārši tāpēc, ka māja, mana māja ir mazliet... siltāka par sniegu.” Viņš aicina tevi iekšā. Tu pasmaidi un ieej.

Garāža bija maza, un to no acīmredzami Gusa uzbūvētās sienas, kas atdalīja virtuvi un nelielo dzīvojamo zonu no tā, ko tu pieņēmi par viņa istabu un vannasistabu, pārņēma skumjas. Tā izskatījās nožēlojama un vientuļa, piepildīta ar vainas apziņu.

Lars norāda uz savu galdu. “Tu varētu, ēē... vari tur apsēsties, kamēr gaidi. Karinu.” Tas bija neliels galds ar tikai vienu krēslu. Tu paskaties uz Larsu, kamēr viņš berzē kaklu un aizver acis, cenšoties izdomāt, ko teikt. “Es varu aiziet uz savu istabu,” viņš klusi saka.

Tu papurini galvu. “Man nav jāsēž, e-es visu dienu esmu sēdējusi. Tu sēdies. Es stāvēšu,” tu viņam saki.

Lars paberzē acis un tad paskatās uz tevi. “Varbūt man vajadzētu nopirkt dīvānu,” viņš mēģina pajokot. Kad tu uzreiz nesmejies, viņš saspringst. “Es tikai...” Viņa balss apklust, viņš samirkšķina acis, tad aiziet uz savu istabu un aizver durvis, atstājot tevi ārpusē.

Tu stāvi viena pati pie galda. Bet vismaz tev bija silti — vai siltāk. Un vismaz tev uz pleciem bija sedziņa.

Tu mirkli tur stāvi un tad sāc runāt. “Z-zini... man kādreiz bija kaķis, Latte. Viņam... patika būt vienam.” Tu sāc gremdēties pārdomās. “Man viņš ļoti patika... Es vienmēr centos panākt, lai viņš mani iemīlētu. Viņam patika mana istaba! Ak, viņš dievināja manu istabu...” Tu atceries pagātni.

Larsa durvis mazliet paveras, un viņš paskatās uz tevi. “Tiešām?” viņš atsaucas.

Tu pamāj. “Mani vecvecāki viņu nevarēja ciest, teica, ka viņš ir nejauks... bet es tā nedomāju. Viņš vienkārši... baidījās. Arī es mēdzu baidīties,” tu turpini. Lars lēnām sāk iet tev tuvāk.

“Kas... kas ar viņu notika?” Lars jautā, mierinājumam satvēris savas rokas.

Tu mirkli padomā. “Nezinu... vectēvs no viņa atbrīvojās.” Tev acīs sariešas asaras. “Ceru, ka ar viņu viss ir kārtībā. Es lūdzos, lai viņš vismaz iemīlētu mani, lai es varētu parādīt viņam to mīlestību, ko viņš bija pelnījis. Bet es varēju pateikt, ka viņš vienkārši tik ļoti... baidījās no cilvēkiem. Kā vientuļnieks.”

Lars atlaida rokas un paberzēja plaukstas gar augšstilbiem. “Man... man žēl, ka tā notika,” viņš mēģina tevi mierināt.

Pēc šīs sarunas tu un Lars sākāt sarunāties. Viņš sēdēja uz grīdas rozā istabā, neļaujot tev tuvoties, un jūs runājāt. Vai vienkārši sēdējāt un eksistējāt.

Un bija skaidri redzams, ka viņš ar tevi jūtas arvien ērtāk. Pamazām viņš sāka pārvietoties tuvāk gultai, pēc tam apsēdās uz gultas, līdz starp jums bija tikai rokas stiepiena attālums. Bet tu tik un tā viņam nepieskāries un paliki piesardzīga.

Tu nespiedi viņam būt kopā ar tevi, ļāvi viņam pašam izvēlēties. Un pēkšņi viņš vairs nejutās tik vientuļš.