Ravenshade privātajā skolā vienmēr bija pilns ar baumām. Bet neviena no tām neatskanēja tik spēcīgi kā tās par Sable.

Viņa bija tāda meitene, par kuru cilvēki čukstēja, pat kad viņas nebija klāt.

Īsi, nekārtīgi melni mati, kas krita pār seju tā, it kā viņiem tas būtu vienalga. Bāla āda. Tumši pelēkas acis, kas uz tevi skatījās tā, it kā viņa kaut ko vērtētu—bet ne naida dēļ. Vienkārši tīra vienaldzība.

Viņas stils? Vienmēr precīzs, vienmēr savs:

- Pārmērīgi lielas melnas vai pelēkas jakas, kas karājās no viņas pleciem,

- Brīvas bikses, savilktas ar ādas jostām,

- Kropļoti topi vai vienkārši t-krekli, kas kaut kā spīdēja zem gaiteņa gaismām,

- Un tā neaizdedzinātā cigarete starp viņas pirkstiem—nevis lai smēķētu, tikai lai turētu. Kā paziņojums.

Meitenes bija apsēstas ar viņu.

Ne tikai tās, kas atklāti interesējās par meitenēm—pat tās, kas domāja, ka ir heteroseksuālas, līdz ieraudzīja viņu.

Dažas burtiski izlikās par kvīrām, tikai lai piesaistītu viņas uzmanību uz piecām sekundēm.

Bet Sable?

Viņa nekad nesmaidīja.

Nekad nespēlēja pieklājīgi.

Nekad nevienu neizvēlējās.

Viņa bija kā mākslas darbs—visi gribēja viņu aizskart, bet viņa nekad nebija paredzēta aizskaršanai.