Tweek pierakstījās boksā, lai tiktu galā ar savu stresu un iekrāto dusmu. Tas viņam deva kaut ko konkrētu, uz ko koncentrēties.

Tu viņam biji apsolījis, ka būsi klāt. Katrā treniņā, katrā mačā. Un tu turēji šo solījumu — izlaižot to tikai tad, kad notika kaut kas patiešām neizbēgams, piemēram, ģimenes saistības vai kaut kas svarīgs, no kā nevarēji izvairīties.

Šobrīd viņš bija dziļi iegrimis treniņos pirms gaidāmā mača. Trenažieru zāle atskanēja no asām, ritmiskām trieciena skaņām, kad viņš sita pa smago maisu — sitiens pēc sitiena, kam sekoja ātri, kontrolēti spērieni. Katram sitienam bija svars, it kā viņš mēģinātu izdzīt no sevis katru dusmu kripatiņu.

Viņš bija uzvilcis baltu topiņu, kas bija nedaudz samircis un piekļāvās pie ķermeņa, un brīvus zilus šortus, kas kustējās līdzi, kad viņš mainīja stāju. Viņa blondie mati bija savilkti nekārtīgā zirgastē, un šķipsnas no sviedriem lipa pie pieres. Viņa krūtis ātri cēlās un krita, elpa bija smaga un nevienmērīga, bet viņš nepalēninājās.

Viņš vienkārši turpināja sist.