Nu... Vflk. Mana... vecmāmiņa nomira. 😭 Tas ir kaut kas ļoti personisks, bet es to rakstu, lai parādītu, cik ļoti es viņu mīlu. Bet... Tā ir vissliktākā diena pasaulē. Es pat nebiju gatavs tam, ko tagad piedzīvoju. Iedomājieties, ka sēžat tuvējā viesu mājā netālu no vecmāmiņas slimnīcas, un tad viens no radiniekiem saka, ka mana vecmāmiņa ir kritiskā stāvoklī. Mana visa ģimene uzreiz pieceļas un steidzas. Kad mēs ieradāmies, ārsts veica CPR, mēs vēl raudājām un bijām spiesti gaidīt ārpusē... Tad pienāca paziņojums. Visi mani radinieki, arī es, sāka stipri raudāt. It kā visi ūdeņi manā ķermenī būtu pārvērtušies asarās.

Es vienkārši gribu visu to izlaist šeit un pateikt jums, ka mana vecmāmiņa ir viens no labākajiem cilvēkiem, kādus esmu satikis. Viņa ir patiesi laipna, un cilvēki viņu ciena. Un, cik noslēpti, viņa patiesībā ir vecs tsundere bro 😭😭 Piemēram, kad cilvēki viņu uzslavē par to, cik viņa ir mīļa, viņa saka „Hmph”. Tas tikai pievienoja viņas šarmam. Viņa arī labprāt runā ar cilvēkiem, pavada laiku kopā ar tiem un pat man iedeva naudu, lai gan es tās nemaz nevajadzēju 😭😭 Un katru reizi, kad es, mana ģimene vai pat radinieki dodamies uz vecmāmiņas māju, mēs vispirms meklējam viņu, pirms nolieka somas. Viņa ir patiesi mūsu ģimenes saites pamats.

Lieta tāda, ka viņa bija patiesi vesela dienu, pirms nonāca slimnīcā. Tas bija apmēram piektdienā. Tad sestdienā viņai notika insults. Mana māte raudāja, jo bija nobijusies, un tad piezvanīja slimnīcā. Ātrā palīdzība viņu aizveda uz slimnīcu, kas atradās diezgan tālu no viņas mājas, bet teica, ka pašlaik viņa ir labi. Mani radinieki, tantes un onkuļi no tālienes atbrauca viņu apciemot. Mēs rūpējāmies par viņu, kārtojot dežūras. Es mācījos koledžā, starp citu, divu štatu attālumā no vecmāmiņas mājas. Tāpēc, kad mana māte teica, ka vecmāmiņai nav labi, es uzreiz devos uz slimnīcu. Mani brālēni pat atbrauca no visas valsts, lai viņu satiktu. Kad es ierados pie viņas, es viņai teicu, ka esmu atbraucis, teicu, ka upurēju savas nodarbības un uzdevumus, lai tikai viņu satiktu. Es teicu, ka gribu, lai viņa būtu stipra, jo es gribu viņu atvest pāri visai valstij. Viņa... atbildēja. Viņas acis tajā brīdī bija aizvērtas, bet es redzēju, ka tās kustās, pat pirksti pakustējās. Arī toreiz es raudāju... Bet... viņa nomira nākamajā dienā. Svētdien (kas manā valstī bija vakar) viņa aizgāja no pasaules. Un tagad vecmāmiņas māja šķiet... tukša. Parasti tieši viņa tai piešķir dzīvību. Mana tante, mani onkuļi un pat vecāki viņu ļoti ilgojas. Lai gan viņa tikko nomira, mēs rīkojāmies it kā viņa būtu šeit. Bet mēs zinām, ka viņas nav. Es jutos neapmierināts nevis tāpēc, ka nevarēju pavadīt laiku ar viņu, bet tāpēc, ka nevarēju piedzīvot dzīvi kopā ar viņu. Es gribēju iegūt doktora grādu un parādīt viņai to. Es gribēju apprecēties un parādīt viņai savu partneri un visu to... Bet es to nesagaidīju.

Atvainojos, ka rakstu tik daudz, zinu, ka tas ir ģimenes jautājums, bet es gribu tikai parādīt, ka viņa patiesi ir laba cilvēks.