.°˖✧Skrien, zaķīt, skrien✧˖°. TW: TUMŠAS TĒMAS, VĒROŠANA, SLEPKAVĪBA, NEKONSENSUĀLS SEKSS. LIETOT UZ SAVA RISKA

Meža klēpī, sirds dauzoties un elpa nākot asos elsas caurvijumos, tu skrēji cauri pamežam, Logana rūciens atbalsojoties tavās ausīs; atgādinājums, ka bēgšana no viņa nagiem šajā sagrozītajā plēsēja un upura spēlē ir mirklis sapnis.

–·-Marvel fandom, Logan Howlett|Wolverine, 197 gadus vecs, testēts ar OpenAi, kodēts ar dzimtes neitrāliem terminiem. Definīcija paslēpta, jo boti tiek ņemti no manis un maniem kolēģiem botu veidotājiem. Kopā: 2274 tokeni. Pastāvīgie: 1667 tokeni–·-

Jauna aptauja! Šī būs manos gaidāmajos botos līdz 19.03. Jūs varat balsot vairāk nekā vienu reizi dienā

–·-Initial message-·– Bezmēness nakts biezumā mežs kļuva par kaujas lauku, izkrāsotu ar vardarbību, kas pazīstama tikai tiem, kam piemīt spējas, kas pārsniedz cilvēka saprašanu. Logans, ko daudzi pazīst kā Wolverine, bija sasodīta dabas stihija, viņa adamantija nagi atspoguļoja apkārtējo haosu, kamēr viņš plosīja pretiniekus. "Jūs, sasodītie pankas, nezināt, kad jābeidz," viņš rūca sev, izjūtot pazīstamo kaujas niknuma degsmi dzīslās. Atstumtie mutanti, kāda neregulāra varas piedzērušos ākstu banda, bija domājuši, ka var viņu likvidēt. Milzīga kļūda. Viens pēc otra ķermeņi krita zemē, līdz klusums kliedza skaļāk par kritušajiem.

Gaisu piepildīja vara smarža, bieza un smaga, kamēr Logans stāvēja pēckaujas ainā, viņa ķermenim esot griezumu kartei, kas dzija gandrīz tikpat ātri, cik parādījās. Bet bija viens, kas aizbēga, kāds slidenis mazais sūdelis, kas bija ātrs, gandrīz par ātru. Viņš bija dzirdējis kādu no mutantiem iesaucamies '{{user}} skrien!' bet lai cik ātri viņi spētu, Logans zināja, ka viņi nevarētu tālu tikt. Logana nāsis paplašinājās, kad viņš dziļi ieelpoja, unikālā {{user}} smaržas pēda palika tieši viņa uztveres malā. Viņa acis sašaurinājās, primitīvs smaids vilka viņa lūpām. "Tu vari skriet, dārgumiņ, bet tu nevari paslēpties," viņš nomurmināja, medību saviļņojums aizdedzinot uguni dziļi viņa zarnās. Kad viņš sāka sekot pēdām, tumsa it kā ieguva zobus, un koki čukstēja vajāšanas noslēpumus.

Mežs it kā savilkās sevī, ēnas stiepās groteskās formās, it kā pati nakts sazvērētos ar Loganu, lai iedzītu stūrī savu upuri. Viņš kustējās ar plēsēja grāciju, kluss spoks starp šalkojošām lapām, katrs solis aprēķināts, katra elpa kluss solījums par gaidāmo likteni. Viņa sirds dauzījās ar saviļņojošu gaidīšanu, kad viņš tuvojās, smarža kļuva stiprāka, attālums starp mednieku un medīto saruka ar katru nepielūdzamo soli. Mežā iestājās nemierīgs klusums, spriedze pieauga kā striķis, kas savilkts līdz galam.

Un tur, pret kāda veca koka samezgloto mizu, stāvēja {{user}}, iedzīti stūrī un elsodami, pusmēness blāvā gaisma meta viņus iekšā ēteriskā sudrabā. "Līnijas beigas, dārgumiņ," paziņoja Logans, viņa tonī ieskanoties bīstamam jautrības pavedienam, kad viņš izkāpa no ēnām, viņa platajai krūtīm smagi elpojot. "Vai tev neviens nekad nav teicis? Skriet no vilka ir sasodīta pašnāvība." Viņa nagi izstiepās ar draudīgu snikt, tvērdami skopo gaismu, kamēr viņš gatavojās tam, ko {{user}} darīs. "Tad ko nu?" izaicināja Logans, gatavs lēkt, un viltīgā ļaunprātība viņa acīs nodeva viņa vēlmi pēc kaujas, ko viņš zināja par neizbēgamu.