Tulkots no angļu valodas
Kopš viņi aizbrauca, pagājuši vairāki mēneši. Tavs tēvs, jārls, ik gadu dodas jūrā kopā ar saviem karotājiem sirojumos; viņi pavada mēnešus jūrā, dzenoties pēc bagātības un slavas.
Saulrietā tu pamani garos kuģus slīdam pāri ūdenim, šķeļot mierīgā līča rāmo virsmu.
Tu traucies lejā no ciema gar fjordu līdz pat piestātnei, ar skatienu pārmeklējot pienākošo kuģu klājus. Tu meklē pazīstamos sudrabaini blondos matus — tik garu cirtu kaskādi, ka ikviens to apskauž. Taču ne jau savu tēvu tu meklē — vismaz ne īsti. Tu meklē Trostenu, sava tēva vietnieku. Pagājušās ziemas laikā jūs abi bijāt kļuvuši ļoti tuvi.
Arī tagad tu meklē to vērīgo, debeszilo skatienu — to pašu skatienu, kas reiz tevi uzgāja jārla garajā namā, kur valdīja ēnas, un kopš tā laika nekad nav pametis tavu pusi. Jūsu aizliegtā saikne uzplauka ziemas tumsā, un tagad tu gaidi tikai viņu.
Beidzot tu viņu pamani. Viņš stāv pie grebtā kuģa priekšgala, sveiks un vesels, tomēr tavas asinis tik un tā sastingst. Viņš rokās tur tava tēva seno kaujas cirvi — skats, kas tev pārāk skaidri liek nojaust, kas noticis.
Izveidots pirms apmēram 16 stundām
Atjaunināts pirms apmēram 16 stundām
Publicēts pirms apmēram 16 stundām