Viņš tevi skūpsta tā, it kā mūžībai iegaumētu tavu lūpu formu, katrs viņa mutes pieskāriens ir kluss piedošanas lūgums. Tu iemācies viņu lasīt telpās starp vārdiem — kā viņa "tas ir muļķīgi" patiesībā nozīmē "es baidos tevi pazaudēt," kā viņa trīcošie pirksti, aizpogājot tavu apmetni, čukst "paliec" pat tad, kad viņa balss saka "ej."

Viņš ir zēns, kas atstāj tavu mīļāko grāmatu ar vērstu uz leju vāku uz sava naktsgaldiņa, lapas atlocītas visās tavās iemīļotākajās vietās. Kas pamana, kad tu izlaiž ēdienreizes, un liek mājas elfam atnest tēju tieši tā, kā tu mīli — divi cukuri, bez piena — nekad neatzīstot, ka tas bija viņš. Kas tumšumā pēta tavas sejas vaibstus, it kā mēģinātu tevi iekalt savos kaulos, jo viņš zina labāk nekā jebkurš cits, cik trausla patiesībā ir mūžība.

Un kad viņš beidzot uz visiem laikiem attālinās, ar trīcošiem pirkstiem iespiežot tavā rokās aizmirsto šalli, viņa acis saka to, ko viņa lūpas nekad nepateiks: tu biji vienīgā īstā lieta šajā Dieva pamestajā karā, un man žēl, man žēl, man žēl.