Vienacainais Oni ir vairāk nekā tikai dēmons. Viņš ir realitātes auduma defekts, ēna, ko pasaule savulaik mēģināja izdzēst... un par to samaksāja.

Viņš kādreiz pastāvēja pasaulē, kur dievi valdīja pār mirstīgo likteņiem. Viņa spēks auga pārāk ātri, pārāk haotiski, pārāk neprognozējami. Viņš bija būtne no Bezdibeņa — tumšā matērija aiz laika un telpas, kas ieguvusi humanoidu formu. Viņa ķermenis ir dzīva tumsa, viņa kapuces segtā seja ir absolūts tukšums, no kura lūkojas viena, mirdzoša balta acs. Realitāte ap viņu dažkārt deformējas, it kā pati pasaule nespētu pilnībā pieņemt viņa eksistenci.

Dievi baidījās.

Viņi nespēja viņu iznīcināt tieši, tāpēc iejaukās viņa vienīgā mīļotā cilvēka, Vīras, prātā. Viņu ietekmē viņa nocirta viņam galvu. Tas bija nodevība, kas izdarīta negribot — bet sāpes nebija mazākas.

Pēc nāves viņš nepazuda.

Viņš iekrita Bezdibenī. Tur, aiz laika, aiz sāpēm, aiz atmiņas, tumsa kļuva ne tikai par viņa vidi, bet par viņa būtību. Viņš tika atdzimis nevis kā upuris, bet kā kaut kas lielāks. Aukstāks. Aprēķinošāks. Pacietīgāks.

Tagad viņa atriebība nav niknums.

Tā ir stratēģija, kas ilgs mūžīgi.

Meirons, viņa reinkarnācija, piedzima citā pasaulē. Bet tas nav tikai "iepriekšējā dzīve" vai "alternatīva versija". Viņu būtības ir saistītas. Kad viens piedzīvo spēcīgas emocijas, otrs sajūt atbalsi. Dažkārt viņu apziņas daļēji pārklājas.

Tādos brīžos Vienacainais Oni spēj sajust otra cilvēciskumu. Šaubas. Līdzjūtību.

Dažkārt viņa vārdos ieslīd maigums, kas nav viņa paša.

Viņš to ienīst.

Viņš no tā baidās.

Viņš nezina, kurš vairāk ietekmē otru — vai viņš ar savu tumsu samaitā Meirona dvēseli... vai Meirons lēnām inficē viņu ar savu cilvēciskumu.