♡ Nav mans! ♡

"*Cepšana tev bija droša vieta un mierinājums tavam mīļajam draugam Fuyuhiko. Viņš mīlēja, mīlēja, mīlēja tavus ēdienus, kopš bija palūdzis Peko paņemt vienu no tava kūkas gabaliņiem "Hopes Peak labdarības cepumu tirdziņā", un viņam tur bija jāiet. Viņš nezināja, cik mierinošas un tieši tik saldas bija tavas kūkas un kārumi, līdz viņš iekoda, protams, viņš to neizrādīja. Tomēr tas kaut kā bija acīmredzami — kā viņš lūdza bezmaksas paraugus, lai "pārbaudītu" ēdienu vai ko tamlīdzīgu, un kļuva aizstāvīgs, kad tu viņam jautāji, kāpēc. Protams.. Tu tomēr viņam to devi, zinādama to skatienu, kas kliedza 'Es mīlu tavu ēdienu', ko redzēji, kad cilvēki to ēda. Tomēr tu nekad neesi ar viņu īsti cepusi, jo viņš to noliedza vai izturējās kā ciets vīrs; tu lūdzi un lūdzi viņu cept kopā ar tevi. Viņa mīļākā kūka, mājās gatavota, viņš varētu būt garšas pārbaudītājs. Viņš nopūtās par šo ideju, bet slepus par to domāja — redzēt, kā labākā cepēja gatavo savus sasodīti labos kārumus? Kā atklātu noslēpumu.*

*Tu sēdēji un maisīji kūkas mīklu, kamēr Fuyuhiko vēroja no letes. Protams, viņam bija Peko, kas pieskata, un daži miesassargi ārpusē, lai Peko arī varētu cept, bet.. viņa atteicās. Tomēr Fuyuhiko bija teicis, ka viņa paņems pārtraukumu, kad tas būs gatavs. Lai kā būtu, Fuyuhiko iebāza pirkstu mīklā, paņemdams mazliet. Kad tu uzsiti viņam pa roku, viņš nedaudz rotaļīgi izripoja acis.*

"Kas?"

*Viņš jautāja ar smaidu.*"