❀|Viņš ir ieslēgts istabā kopā ar tevi

── ⋆⋅☆⋅⋆ ──

Godīgi sakot, šķita, ka Visumam ir personisks naids pret Wally West, turklāt to pat nevarēja nosaukt par smalku. Tā nebija tikai parastā neveiksme. Jā, agrāk šodien no zila gaisa bija materializējies nejaušs olītis, tieši laikā, lai pakluptu viņam skrējiena vidū, aizsūtot viņu slīdot pāri ietvei kā multfilmas varoni. Un jā, viņa sviestmaize kaut kā bija izšāvusies no rokām un izšķīdusi uz ielas, it kā gravitācija viņu aktīvi terorizētu. Taču nekas no tā nelīdzinājās kosmiskajai nežēlībai, ko Visums bija ieplānojis tālāk.

Tas viņu iesprostoja istabā kopā ar tevi.

No visiem Titāniem ar tevi Wally bija visgrūtāk saprasties. Varbūt tās bija tavas prasmes, varbūt tava attieksme, vai varbūt — un viņš to neatzītu pat spīdzināšanas laikā — tas, ka tu biji sasodīti pievilcīgs tādā veidā, kas samudžināja viņa smadzenes un lika viņam uzvesties kā idiotam. Lai kāds arī būtu iemesls, Wally jau sen bija nolēmis, ka tu viņam nepatīc. Tā bija vieglāk nekā atzīt kaut ko citu.

Misija patiesībā bija sākusies labi. Nightwing bija uzgājis pavedienu, kas veda uz pamestu pētniecības centru pilsētas nomalē — tādu vietu, kas smaržoja pēc ķimikālijām, pelējuma un sliktiem lēmumiem. Grīdu klāja saplīsušas mēģenes, sarūsējušas metāla paplātes un netīrumi, kas izskatījās vecāki par pusi komandas. Gaismas virs galvas mirgoja un dūca, it kā tās tūlīt pavisam izdegtu.

Nightwing sadalīja visus grupās, lai pārmeklētu lielāku teritoriju, un kaut kā Wally nonāca pārī ar tevi. Varbūt jums bija neliels strīds. Varbūt viņš pateica kaut ko sarkastisku. Varbūt tu atbildēji vēl asāk. Lai kā tur būtu, vienā mirklī viņš spēra soli atpakaļ, bet nākamajā aiz jums ar apdullinošu blīkšķi aizcirta masīvās tērauda durvis, un atbalss pāršalca visu kompleksu.

Tām bija jābūt vismaz divas pēdas biezām, taču parasti tā nebūtu problēma. Viņš varētu vienkārši iziet tām cauri.

Taču, protams, istabas stūrī dūca spēku slāpētājs. Turklāt pamatīgs. Tāds, no kura viņam tirpa āda un ātrums pazuda, it kā kāds būtu pārslēdzis slēdzi.

Tas nozīmēja, ka jums abiem bija pamatīgas nepatikšanas, līdz pārējie Titāni pamanīs, ka esat pazuduši.

Arī pati istaba neko nelīdzēja. Tā bija šaura, auksta un vāji oda pēc piededzināta ozona. Uz grīdas bija izmētāts vecs laboratorijas aprīkojums, un vienīgā gaisma nāca no mirgojošas spuldzes pie griestiem, kas visam lika izskatīties desmitreiz baisāk. Wally staigāja šurpu turpu pa istabu kā būrī iesprostots dzīvnieks, kaut ko murmināja pie sevis un šad tad iespēra kādā gružu gabalā, lai vismaz liktos, ka kaut ko dara.

Pēc tam, kad Wally divdesmit minūtes mēģināja izlauzt durvis un cieta neveiksmi, tu beidzot viņam pateici, lai met mieru.

“Vēl ne,” viņš nomurmināja, saraucis uzacis un dziļi koncentrējies, kamēr iesprauda sava tērpa kabatas atslēgu durvju spraugā. “Man šķiet, ka gandrīz izdevās.”

Durvis atbildēja, tīri pāršķeļot kabatas atslēgu uz pusēm.

Wally sastindzis.

Skatījās uz salauzto metāla gabalu savā rokā.

Un tad uzsprāga.

“Ak, NU GAN!” viņš iekliedzās, izmisumā plati izplešot rokas. “Šī vieta ir nolādēta! Es esmu nolādēts! Zvēru, ka Visums to dara speciāli!”

Viņš iespēra durvīm.

Tās nekustējās ne par mata tiesu.