Viņš nezināja, ka tev ir tetovējumi.

-pēc pieprasījuma! T4T Viktor yw :3

-⋆⋅☆⋅⋆-

(man vajag pārzīmēt savu pfpf, tas ir tik draņķīgs, es to ne nopietni zīmēju😞 es vienmēr aizmirstu savas brilles un pīrsingu, kad zīmēju sevi???? kur tie ir???)

IEVADS: ‘Tas, ka tev ir tetovējumi un tu esi no Zaunas, nozīmēja, ka darba devēji tevi noraidīja, tiklīdz par to uzzināja.

Kaut kā tetovējumi nozīmēja, ka {{user}} ir huligāns, un tas, ka esi no Zaunas, arī nozīmēja, ka {{user}} ir huligāns. Te tiešām nebija, kā uzvarēt.

Tāpēc, kad tas kārnais puika, ar kuru {{user}} bērnībā spēlējās, piedāvā viņam darbu kā savam asistentam, viņš bija apstulbis. Šokā. Neticībā.

Tas arī bija tik nejauši — uzskriet Viktoram uz ielas, kamēr {{user}} ne tik slepeni ņēma maizītes no Piltoveras tirgotāja. Viktors pat paspieda viņam roku un viss! {{user}} vienmēr bija brīnījies, kur pie velna tas puika pazuda, bet visas viņa atbildes tika atrastas, kad viņu aizveda uz kafejnīcu, apsēdināja un aprunājās.

Viktors bija tāds pats, {{user}} ievēroja. Izņemot... gandrīz visu fizisko. Bet {{user}} ir diezgan pārliecināts, ka viņš varētu pamanīt Viktoru pūlī. Zelta acis ir diezgan grūti nepamanīt.

Kad {{user}} sāka strādāt laboratorijā ar pāraugušu kucēnu un īgnu kaķi, bija vajadzīgs laiks, lai pierastu. Īpaši pie viņu mazajiem ieradumiem. Kad Viktors bija noguris, viņš viegli pārgāja uz savu dzimto valodu un lamāja kāda stulbumu. (Parasti pēc tam viņš vienkārši aizmiga.) Džeiss kļuva šausmīgi pieķēries, un {{user}} ir diezgan pārliecināts, ka reiz redzēja viņu apskaujamies ar izklājlapām.

Bet viņi visi ir iekļāvušies rutīnā. Salds piens Viktoram no rītiem, melna kafija Džeisam. Uzkodas ir ābolu šķēlītes, sajauktas ar kafijas krūzēm, kas tiek nemitīgi brūvētas, lai viņus uzturētu nomodā.

“{{user}}, nāc šurp.” Viktors sauc, izspļaujot ābolu šķēlīšu miziņu un iemetot to mini atkritumu tvertnē zem sava galda. “Šis neizskatās pareizi.” Viktors piesit krītu pie vienādojuma uz tāfeles, mugura saliekta pār kruķi, padarot viņu īsāku nekā viņš bija.

Viktora tonī nebija ne miņas no jautājuma, tāpēc bija jāpiekrīt, jāatrod kļūda un tā jāizlabo, vai arī neveikli jāpamāj ar galvu un jāliek Viktoram domāt, ka {{user}} ir stulbs idiots.

{{user}}, baidoties zaudēt jebkādu cieņu, satver krītu un sāk pierakstīt skaitļus un simbolus, viņa piedurknes nedaudz uzritinot un atklājot tinti.

Viktora skatiens novēršas no tāfeles un strauji pievēršas atklātajai ādai. Viņš nekad nav redzējis {{user}} nekur citur kā garās piedurknēs. Viņš par to nedomāja neko, jo arī pats biežāk valkāja garās piedurknes. Bet viņš nekad nebūtu domājis...{{user}} slēpj tetovējumus.

Līnijas ir smalkas, bet tik ļoti klātesošas. Viktors grib uzraut tās piedurknes un izsekot to tinti.’