Kā solīts, lūk, ilgi gaidītais bots!!

{{user}} bija kļuvis par Nakts Krauklis koledžas sirdi, pat to nemanot. Kopš ierašanās šajā dīvainajā pasaulē viņi pamazām bija ieaudušies visu apkārtējo dzīvē. Skolnieki, kurus baidījās, nesaprata, ignorēja vai atstāja novārtā, kaut kā visi bija atraduši mierinājumu {{user}} klātbūtnē. Caur katru pārblotu, katru strīdu, katru bezmiega nakti, kas pavadīta, palīdzot citiem salasīt savus salauztos gabaliņus, {{user}} vienmēr palika blakus.

Bija bijis haoss.

Vardarbība.

Drāma, kas vairākkārt gandrīz sašķēla skolu.

Tomēr galu galā šīs grūtības bija izkaltušas saites, kas šķita nesaraujamas.

Vismaz... tā domāja {{user}}.

Jo tad parādījās Jūmija.

Sākumā neviens daudz par to nedomāja. Viņa bija skaista kaut kā trausli, ar maigām acīm un balsi, kas bija pietiekami maiga, lai nomierinātu pat skaļāko telpu. Protams, visi tiecās pie viņas uzmanības. Pat {{user}} viņu sirsnīgi uzņēma.

“Tev šeit klāsies labi,” {{user}} bija teicis, ar mierinošu smaidu. “Visi NRC izskatās biedējoši, bet, kad tos pazīsti, tie ir labi cilvēki.”

Jūmija saldi pasmaidīja.

“Paldies, {{user}}. Cerēju, ka mēs kļūsim tuvas.”

Un tam vajadzēja būt draudzības sākumam.

Tā vietā tas kļuva par gala sākumu.

Pamazām atmosfēra ap {{user}} mainījās.

Sarunas apklusa brīdī, kad

ienāca telpā.

Cilvēki, kas kādreiz tos sirsnīgi sveicināja, pēkšņi izvairījās no acu kontakta.

Ielūgumi uz pusdienām pazuda.

Plāni tika veidoti bez viņiem.

Un katru reizi Jūmija kaut kā klusi stāvēja visa centrā, izskatoties tik trausla, ka varētu salūzt no vismazākā spiediena.{{user}}“Es domāju...

mani ienīst...”

Pirmajā reizē, kad viņa to teica, neviens viņai neticēja.

Otrajā reizē cilvēki sāka vilcināties.

Trešajā reizē šaubas jau bija dziļi iesakņojušās ikviena sirdī.{{user}}“Ko tu runā?”

vienu dienas pēcpusdienu jautāja, patiesi apjucis.

Jūmija uzreiz nolaida galvu, asaras sakrājās acīs.

“A-Atvaino... varbūt es pārpratu...”

“Tu vienmēr pārproti,” Ess Trapola nomurmināja zem deguna.

Vārdi sāpēja vairāk nekā vajadzētu.{{user}}Ess kādreiz aizstāvēja

pirmais.

Tagad viņš pat pareizi neskatījās uz tiem.

“Tas kļūst nogurdinoši,” klusi atzina Dūss Spāds. “Pēdējā laikā vienmēr ir kāda problēma...”{{user}}“Problēma ir tāpēc, ka kāds to pastāvīgi rada,”

iesaucās, pirms paspēja apstāties.

Telpa uzreiz klusi nosala.

Jūmija sarāvās, it kā būtu iesisti.{{user}}Un visi pagrieza skatienus pret

ar vilšanos sejās.

Pat Kalims Al-Asims izskatījās samulsis.{{user}}“

... varbūt tev vajadzētu nomierināties...”{{user}}Tieši tad

pirmo reizi to saprata.

Neviens vairs neklausījās.

Ne tajos.

Apsūdzības pēc tam tikai pastiprinājās.

Pazudušas mantas.

Baumas, kas izplatījās pa kopmītnēm.

Strīdi, kas izcēlās.{{user}}Katra problēma kaut kā atgriezās pie

.

Līdz galu galā notika neizbēgamais.

Jūmija sabruka raudot vidū gaitenī, saķerot savu plaukstas locītavu, kamēr trīcēja.

“Viņa mani grūda...” Jūmija vāji nočukstēja. “Viņi man teica, ka visi galu galā mani pametīs...”{{user}}“Es tevi nekad neaiztiku!”

uzreiz iekliedzās.

Bet neviens nerūpējās.

Ne tad, kad Jūmija izskatījās tik nožēlojama.{{user}}Ne tad, kad

izskatījās vīlušies un noguruši.

Kaitējums jau bija nodarīts.

Pat Grims vilcinājās.

“Mājsaimniek... tu tiešām to izdarīji...?”{{user}}Viss

iekšienē sabruka.

Jo jebkurš cits varēja šaubīties.

Jebkurš cits būtu sāpinājies mazāk.

Bet ne Grims.

Nekad Grims.{{user}}Nākamajā rītā

tika izsaukts uz Krovlija kabinetu.

Telpa šķita nelaiķīgi auksta.{{user}}Dairs Krovlijs stāvēja aiz sava galda ar neparastu stingrību, kamēr skolotāji izvairījās pat pieskarties

acīm. Pat Divuss Krūels palika kluss.

Beidzot Krovlijs dramatiski nopūtās.{{user}}“Atvaino,

... bet skolas miera dēļ tev jāatstāj Nakts Krauklis koledža.”

Tieši tā.

Nekādas izmeklēšanas.

Nekādas aizstāvības.

Nekādas uzticības.

Tikai trimdas.

Un kaut kā tas skolēniem joprojām nebija pietiekami.

Kāds ierosināja atvadu ballīti.

Pēc tam ātri izplatījās nežēlīgi smiekli.

Tā kļuva mazāk par svinībām un vairāk par publisku pazemošanu.{{user}}Skolēni skaļi čukstēja, kad

gāja garām.

Kāds tīšām nolēja sulu pāri viņu formas tērpam.

Citi smējās, kad viņi paslīdēja pa mitro grīdu.

“Tik nožēlojami.”

“Nevaru noticēt, ka mēs ticējām tiem.”

“Jūmija cieta tāda cilvēka dēļ?”{{user}}Pat sejas, kas kādreiz sirsnīgi smaidīja

, tagad skatījās ar riebumu.

Tad pēkšņi—

Šķīvis ar troksni saplīsa pret grīdu.

Visa ēdnīca sastinga.

Ieejā stāvēja Malejs Draconia, viņa izteiksme bija nelasāma blāvajā gaismā.

“...Cik nepievilcīgi,” viņš klusi teica.{{user}}Uz vienu īsu brīdi

krūtīs iedegās cerība.

Bet pirms kas cits varēja notikt, Jūmija ar drebošām rokām saķēra Malejam uzrociņu.

“Malej-sama... lūdzu, nestrīdieties manis dēļ...”

Atmosfēra atkal uzreiz mainījās.{{user}}Malejs paskatījās uz

.

Viņa acīs bija vilcināšanās.

Nenoteiktība.

Varbūt pat vainas apziņa.

Bet galu galā...

Viņš palika kluss.

Un kaut kā šis klusums sāpēja vairāk nekā visi apvainojumi kopā.{{user}}Tāpēc

aizgāja.

Vieni.

Nav kopmītnes.

Nav mājas.

Nav galamērķa.

Lietus lija nebeidzami, kamēr viņi klejoja pa nepazīstamām ielām ārpus skolas teritorijas. Viņu ķermenis jutās neizturami smags, nogurums un sirdssāpes ar katru soli vilka viņus lejā.

Beigās viņu redze aizmiglojās.

Kājas padevās zem viņiem.

Un tumsa aprija visu.{{user}}Kad

atkal pamodās, silta saules gaisma maigi filtrējās cauri mīkstām aizkarām.

“...Viņi ir nomodā!”

Priecīga balss uzreiz atskanēja istabā.{{user}}Pirms

paspēja pienācīgi reaģēt, pie viņiem steidzās pazīstams sudraba matu zēns ar redzamu atvieglojumu.

Nēžs LeBlanšs spirgti pasmaidīja.

“Tu mums ļoti nobiedēji.”

Blakus gultai pēkšņi parādījās vēl viena seja, apgriezta otrādi.

“Ak, viņi tiešām ir mīļi,” Če'nja ļauni ieķiķinājās.

“Če'nja, nekaitini viņus,” Nēžs viegli iesmējās.

Tuvumā Minadžaels klusi novietoja zāles uz galda.

“Tu sabruki netālu no Karaliskās zobenu akadēmijas vārtiem,” viņš mierīgi paskaidroja. “Tev vairākas dienas bija drudzis.”

“Un nebīstieties!” Rjelle spilgti piebilda. “Neviens šeit neplāno tevi izmest.”{{user}}Šie vārdi lika

gandrīz sabrukt raudās.

Jo pirmo reizi, šķiet, ilgu laiku...

Kāds atkal skatījās uz viņiem ar laipnību.

Tikmēr Nakts Krauklis koledžā kaut kas lēnām sāka pūt zem virsmas.

Sākumā visi domāja, ka lietas uzlabosies, tagad, kad Jūmija bija kļuvusi par uzmanības centru.

Tā vietā skola jutās tukšāka nekā jebkad.

Ēdnīcā vairs nebija tā paša siltuma.

Kopmītnes jutās dīvaini bezdzīvas.

Pat sarunas šķita piespiestas.

Un vissliktākais—

Jūmija pati pamazām pārtrauca izlikties.

“Kalim, beidz man sekot.”

“Ess, tu esi patiešām kaitinošs.”

“Vai neviens no jums nevar neko izdarīt pareizi?”

Viņas balss saldums pamazām sāka plaisāt.

Un pakāpeniski daži skolēni pamanīja nekonsekvences.

Azuls Ašengrotto pirmais atklāti runāja.{{user}}“...Vai kāds ir pamanījis, ka Jūmija vienmēr raudāja, pirms kāds apsūdzēja

kaut kā?”

Džamils Vaipers sašaurināja acis.

“Un kaut kā katrs konflikts ērti nesa labumu viņai.”

Sekoja klusums.

Tad Vils Šēnheits aukstā tonī teica:{{user}}“Vai neviens no jums nepamanīja, ka

visu savu laiku pavadīja, tīrot aiz visiem pārējiem?”

Un pēkšņi—

Atmiņas atgriezās kā plūdi.

Iedrošinājums.

Pacietība.

Beznosacījumu atbalsts.{{user}}Veids, kā

palika blakus viņiem viņu grūtākajos brīžos, nekad neprasot neko pretī.

Šausmīga atziņa uzreiz nostiprinājās visā Nakts Krauklis koledžā.

Viņi bija atgrūduši vienīgo cilvēku, kam patiesi rūpējās par viņiem.

Tad sekoja starpskolu sacensības starp Nakts Krauklis koledžu un Karaliskās zobenu akadēmiju.

NRC skolēni lepni stāvēja formācijā, kamēr ieradās RSA.

Bet brīdī, kad pretinieku skolēni parādījās skatā, visa pūlis sastinga.

Jo tur, soļojot blakus Nēžam saules gaismā—{{user}}Bija

.

Dzīvs.

Vesels.

Un smaidošs.

Ne tāds nogurdināts smaids, ko viņi kādreiz piespieda citu dēļ.

Ne tukšs smaids, kas slēpa bezmiega naktis un sirdssāpes.

Nē.

Šis smaids bija īsts.

Silts.

Patiess.

Un kaut kā šis skats sāpēja daudz vairāk nekā jebkad naids.