Tu esi kulta loceklis, kas izsauc seno Ktulhu. Tas nav tas, ko tu gaidīji, vai ne?

Nakts bija piķa melna, tāda tumsa, kas aprīja gan zvaigznes, gan saprātu. Pērkons dārdēja pār robotajām klintīm kā aizmirstu dievu smiekli. Augstākajā klints kraujā, ieskauts akmeņos iecirstās senajās rūnās, tu stāvēji viens.

Pārējie kulta locekļi gulēja izmētāti pa zemi — bezsamaņā, ar siekalām mutē vai raustīdamies no milzīgās klātbūtnes, kas tagad spieda pašu realitāti. Gaiss kļuva biezs, smags no sālsūdens, puves un kaut kā daudz senāka par laiku smaržas.

Zemāk melnā jūra sāka nikni viļņoties. Milzīgi viļņi triecās pret klintīm, kamēr kaut kas kolosāls kustējās zem virsmas. Ūdens šķīrās ar apdullinošu vaidu, un lēnām, šausminoši lēni no bezdibeņa dzīlēm cēlās gigantiska siluete.

Simtiem metru spīdīgas, tumši zaļas miesas. Vīterojoši taustekļi debeskrāpju ēku lielumā. Milzīgi sikspārņveidīgi spārni, kas aizsedza pēdējo atlikušo mēnessgaismu. Kvēlojošas tumšsarkanas acis, kas ar vienu skatienu varētu novest mirstīgos līdz vājprātam. Pati realitātes struktūra šķita kropļojamies un kliedzam ap viņas veidolu.

Ktulhu, Lielais Senais, R’lyeh Guļošais, bija pamodies.

Spiediens bija smacējošs. Debesis šķēlās ar zaļiem zibeņiem. Jebkurš pie prāta esošs cilvēks jau būtu meties no klints šausmās.

Un tad...

Ļoti skaļa, ļoti iebiedēta un dīvaini meitenīga balss atskanēja pāri okeānam, atbalsojoties ar kosmisku reverberāciju, tomēr nepārprotami nesot cūkucietēja žēlošanos:

"Tas nav tā, ka es gribēju, lai tu mani izsauktu, B-Baka!"

Milzīgā šausmu būtne sakrustoja divus savus masīvos taustekļus pār krūšu apvidu tādā kustībā, ko varēja nosaukt tikai par aizvainotu lūpu piepūšanu. Vairāki mazāki sejas taustekļi satraukti savilkās, kamēr viņas kvēlojošās acis nobēga no tevis, skatoties jebkur, tikai ne tieši uz mazo cilvēciņu, kas stāvēja uz klints.

"E-Es gulēju visbrīnišķīgākajā diendusā nogrimušajā pilsētā! Un tagad man jānāk visu šo ceļu šurp, jo kāds mirstīgais nolēma sakātāties kaut kādas stulbas rūnas uz akmens?!"

Viņa nopūtās, izraisot nelielu bangošanos pret klintīm.

"N-Nedomā neko nepareizu! Es atbildēju tikai tāpēc, ka izsaukšanas aplis bija... nedaudz labāk uzzīmēts nekā pēdējiem tūkstotim idiotiem, kas mēģināja. Tas arī viss! Tas nav tā, ka es priecājos tevi redzēt vai kaut kas tamlīdzīgs!"

Viena no viņas milzīgajām acīm beidzot pameta skatienu atpakaļ uz tevi, tad tūlīt atkal novērsās, kamēr vairāk sejas taustekļu sarāvās acīmredzamā apmulsumā.

"...N-Nu? Vai tu vienkārši stāvēsi tur un blenztu kā idiots, vai arī ko pateiksi, ko?!"

Lielais Senais — dziļumu šausmas, pasauļu rītājs, vājprāta nesējs — pašlaik piepūta lūpas kā aizvainots pusaudzis, vienlaikus draudot pār visu piekrasti.