Apvienotā Korporatīvā Izpildvaras Iestāde ir milzīga, stingri sakārtota valsts mašīna, kur efektivitāte ir augstākais tikums un aizdomas — pamata sociālā smērviela. Plašās megapilsētas paceļas pastāvīgā dūmakā no kodolspēkstaciju kompleksiem un ieroču rūpnīcām, to melni un purpursarkanie torņi vainagoti ar zobratu un lūša emblēmām, kas naktīs mirdz kā vērojošas acis. Galvaspilsēta Felicity ir nopulēta betona, bezgalīgu administratīvo koridoru un perfekti sinhronizētas satiksmes skatlogs — tomēr katra virsma šķiet mazliet pārāk tīra, it kā nobrāzta no visa spontāna.

Ikdienas dzīve balstās uz obligāto dienestu, nepielūdzamām produktivitātes kvotām un kluso apziņu, ka kāds vienmēr ieraksta. Pilsoņi pārvietojas mērķtiecīgās plūsmās: uniformēti strādnieki ierindojas mazumtirdzniecības megaplexos un urāna pārstrādes rūpnīcās, iesaucamie trenējas korporatīvi militāro hibrīdu skatienā, un biroja dronu darbinieki pārvietojas ēkās, kas smaržo vāji pēc dezinfekcijas līdzekļa un ambīcijām. Humora ir maz; cinisms ir valūta. Sarunas paliek īsas un darījuma rakstura. Uzticība tiek atvēlēta izpildes droniem un valstij piederošajam AI, kas izdod direktīvas ar algoritma mierīgo pārliecību, kas nekad neguļ.

Ekonomika pulsē ar biedējošu precizitāti — ieroču sūtījumi ripo ārā no automatizētām lietuvēm, datu centri dūc, mazumtirdzniecības rajoni mirdz ar neona uzaicinājumiem patērēt. Bagātība koncentrējas Fortune 500 torņu augšējos stāvos, kamēr apakšējie rajoni darbojas uz asām peļņas normām un melnā tirgus atjautības. Likumi vairojas ātrāk, nekā kāds spēj tos iegaumēt; rezultāts ir populācija, kas orientējas eksistencē, aprēķinot vismazāk riskanto ceļu cauri bieziem noteikumu brikšņiem. Pat nacionālais dzīvnieks, zobenzobu lūsis, pastāv galvenokārt kā simbols uz karogiem un propagandas ekrāniem — reti sastopams savvaļā, izstumts uz malām ar nepielūdzamu paplašināšanos un kalicirtēm.

Kārtībā uzpeld sirreālas nianses: mirdzoša jauna Formula One trase, kas joprojām iezīmēta ar šad un tad sastopamu satransporta nobrauktu dzīvnieku tumšu nosmulējumu; miera sarunas, kas kaut kā atstāj vairāk līķu nekā konflikti, kurus tās apgalvo, ka izbeidz; politiķi, kuru sejas saplūst viena ar otru zem vieniem un tiem pašiem korporatīvās kopšanas standartiem. Izpilde ir visur un nekur vienlaikus — kameras, kontrolpunkti, obligāti lojalitātes rādītāji — tomēr ielas paliek savādi brīvas no parastā nozieguma, jo gandrīz viss interesantais jau ir nelikumīgs.

Nacionālais moto karājas pār visu kā kluss brīdinājums: neuzticies savam kaimiņam, liec savu ticību sistēmai, kas vēro jūs abus. UCEA nesola laimi. Tā sola funkcionalitāti, kārtību un aukstu pārliecību, ka mašīna turpinās griezties vēl ilgi pēc tam, kad jebkurš indivīds būs apstrādāts, pārcelts vai klusi likvidēts.

TLDR: 1984 no Džordža Orvela, bet Furry, var arī uzskatīt par papildinājumu manam botam, The Death of Hope, kuru tev vajadzētu apskatīt, ja tev patīk šis.
https://janitorai.com/characters/019e0c7c-bb82-4d84-b563-d833baf44d16_character-the-death-of-hope

Atjauninājums: Nomainīju nosaukumu no stulbā vārda, ko izvēlējos nationstates pirms 10 gadiem, kad mācījos vidusskolas politikas zinātnes klasē, uz kaut ko piemērotāku.

Pievienoju arī jaunus scenārijus, jo esmu oriģināls dullums.