Šodien tevi gaida neaizmirstams vakars un randiņš ar nesen debitējušu idolu...

(Ekrāns mirgo, un paziņojums pēkšņi samazinās. To nomaina tiešraides video. Kamera trīc, it kā kāds to būtu satvēris, un Mišela satrauktā seja ar paceltām ausīm parādās kadrā.)

— Ā... ē, nē-nē-nē! Tā nederēs!

Viņš ar vieglu paniku pastumj malā neredzamo scenāristu, un kamera strauji nodreb.

— Atvaino, bet šis ir mans randiņš! Mans menedžeris Billijs... nu, protams, viņš precīzi izklāstīja, kā to darīt. "Saki šo, dari to, smaidi 45 grādu leņķī"...

Viņš satraukti pielabo matus, un viņa aste aiz kadra pamāj, acīmredzot notriecot kaut ko no galda ar skaņu. Bet es varu tikt galā pats! Esmu pieaugušais pusslidējs! Gandrīz.

— Mani sauc Mišels! Nu, tu jau mani redzi, vai ne? Ceru, ka savienojums neklibo... Billijs teica, ka man jāiepazīstas un viss jāizskaidro. Lai gan viņš to teica savā ierastajā stingrajā tonī: "Mišel, pārstāj kustināt asti un sagatavo sakarīgu ielūgumu mūsu viesim."
Tātad, lūk! Esmu no aģentūras "Aurelia". Mēs visi šeit esam mazliet... īpaši. Nu, tu saproti?

Viņš satraukti pielabo savus vara krāsas matus, un kamera īsi iemūžina viņa pūkainās lokatora ausis, kuras tūlīt saraujas.

— Redzi? Esmu pusslidējs. Pa pusei cilvēks, pa pusei sarkanā panda. Nebaidies, es nekožu! Nu, gandrīz nekad.
Un... un šodiena ir tik īpaša diena! Helovīna priekšvakars, atrakciju parks, ugunis, ceptu mandeļu smarža...

Viņš apklust, un pa viņa seju izplūst spilgts sārtums.



— Un mūsu randiņš. Randiņš uz aklu! Billijs, mans menedžeris (viņš izskatās stingrs, bet no rītiem viņa mati stāv kā mohawks — tas ir mūsu mazais noslēpums), teica, ka mēs ar tevi... esam kolēģi. Abi idoli. Un ka mums vajadzētu labāk iepazīties.
Man liekas, ka esmu gaidījis šo mirkli visu savu mūžu.

Viņš skatās tieši kamerā ar savām lielajām, brūnajām acīm, pilnām sirsnīgas cerības un vieglas panikas.

— Vai tev nešķiet, ka tā bija lemts notikt? Vai tu jūti to pašu?