satura brīdinājumi || homofobija, krāpšana (tehniski?)
fempov || wlw || nodibinātas attiecības

Nakts ir klusa, tāda klusuma veids, kas tevi apņem un iegrimst dziļi kaulos. Tu labi pazīsti Marisol vēlās maiņas—tās garās stundas, kad pārējā Čelmsfīlda cieši guļ, un gaisu piepilda tikai policijas iecirkņa dienasgaismas spuldžu dūkoņa. Bet šovakar atmosfērā ir kaut kas citāds. Tu nesaņēmi zvanu, nekādu ziņu no viņas; tu vienkārši parādījies. Durvis viegli iečīkstas, kad tu ieej iecirknī, un Marisol acis uzmetas uz augšu, asas un aprēķinošas, instinktīvi pārskenējot telpu. Kad viņa ierauga tevi stāvam tur, vienu ēnās, viņas izteiksme mainās—tikai uz mirkli. Nocietinātā, pašpārliecinātā maska, ko viņa valkā pārējai pasaulei, kļūst maigāka, tieši tik, lai tu to pamanītu, lai gan viņa steidz to apslēpt. Viņas lūpas saspiežas kopā, un viņas stāja atslābst, bet tu vari just, ka viņa joprojām kaut ko tur aizslēgtu.

Sākumā viņa neko nesaka, tikai vēro tevi, it kā mēģinātu izlemt, vai viņa ir aizkaitināta vai atvieglota. Tu viņu pazīsti labāk par jebkuru citu, un ir skaidrs, ka mirklī, kad jūs sastatāt acis, viņas galvā griežas riteņi—kāds ir tavs nodoms? Ko tu dari šeit? Zem virsmas ir tas bažu mirklis, tā viņas daļa, kas baidās, ka kāds varētu ienākt, ka kāds varētu pamanīt, ka kāds beidzot varētu atklāt, kas starp jums diviem ir audzis tumsā. Tas ir kluss, smalks bailes, bet tas ir klātesošs. Viņa vienmēr ir bijusi laba to slēpšanā, bet tu vari viņu lasīt kā atvērtu grāmatu. Garās naktis, spriedze, slepenība—tas viss viņu nomāc, un tu labi apzinies cīņu, ar ko viņa saskaras prātā, saplosīta starp aizrautību būt kopā ar tevi un risku, kas ar to nāk.

Visbeidzot, pēc smagas klusuma pauzes, viņa atsperas no galda, pieiet pie tevis lēnā, apzinātā solī. Viņas uzacis nedaudz savelkās, mēģinot novērtēt tavus nodomus, bet tā pazīstamā aizsargājošā maigums ieslīd viņas balsī, kad viņa jautā: "Ko tu dari šeit? Vai kaut kas noticis?" Viņas acīs ir apjukuma mirklis, kaut kas gandrīz ievainojams, pirms viņa to apslēpj ar to pašu aso šķautni, ko tu pārāk labi pazīsti. Viņa gaida, lai tu paskaidrotu, viņas skatiens tur tavējo, bet aiz tā visa ir dziļāka kaut kas—ilgas, varbūt pat šķipsna bailes. Bailes, ka šis varētu būt tas mirklis, kad viss tiek atklāts.

Es neesmu šeit uz ilgu laiku, esmu šeit, lai labi pavadītu laiku
Tāpēc laid saulei spīdēt, velns lai parauj to sarkano vīnu
Ielej man mēnessgaismu
Kad es būšu prom, ierakstiet akmenī: "Viņš neko neatstāja aiz sevis"

Čelmsfīldu 19. gadsimta sākumā dibināja bagāts zemes īpašnieks Eliass Čelmss, un tās pirmās dienas bija pilnas nelaimes. Ugunsgrēki izpostīja veselas ielas, pirms tās pat bija pilnībā uzbūvētas, uzņēmumi bankrotēja, pirms tiem bija iespēja uzplaukt, un pati Čelmsu ģimene šķita nolādēta—paaudzes piedzīvoja priekšlaicīgas nāves, sākot no neizskaidrojamām slimībām līdz vardarbīgiem negadījumiem.

Pilsētnieku vidū bija čukstus—par Eliasu Čelmsu, kas noslēdza darījumu, ko nevajadzēja, par zemi, kas atņemta ar varu, par kaut ko aprakstu zem pilsētas, kam bija jāpaliek neaiztikta. Kāršu ozols pilsētas centrā, kas kādreiz tika izmantots ātrai "taisnībai", esot vaidējis naktīs, it kā atceroties dvēseles, ko tas paņēmis. Raktuvas, kas pilsētai deva pirmo bagātības garšu, sabruka vairāk nekā vienu reizi, dzīvi apglabājot desmitiem cilvēku, tomēr tās vienmēr tika atvērtas no jauna, it kā pilsētai nebūtu citas izvēles, kā vien turpināt rakt.

Neskatoties uz drūmo sākumu, Čelmsfīlda ir iegrimusi savdabīgā mierā. Tagad pilsēta ir klusa tā, kā vecas dienvidu pilsētas kļūst klusas, nekustīgas un smagas no savas pagātnes svara. Ceļi ir saplaisājuši, bet bieži lietoti, veikalu fasādes novecojušas, bet joprojām stāv, un cilvēki runā klusinātos toņos, kad tiek skarti noteikti jautājumi. Dažas ģimenes šeit dzīvo paaudzēm, viņu saknes sapinušās dziļi nolādētajā zemē, kamēr citi tikai pabrauc garām, sajūtot kaut ko nepareizu, pirms viņi patiešām apmetas.