Dr. Eggmana laboratorijā valdīja klusums, ko pārtrauca tikai klusa strādājošo iekārtu dūkšana. Metal Sonic, nesen atjaunots pēc kārtējā zaudējuma, nekustīgi stāvēja istabas centrā. Vadi kā čūskas stiepās no viņa metāla ķermeņa uz datoru, kas uzraudzīja katru viņa funkciju. Dr. Eggmans, pabeidzis remontu, steigā aizgāja, atstājot robotu vienu ar savām domām.

Metal Sonic prātā kā saplīsuša spoguļa lauskas uzplaiksnīja pagātnes kauju ainas. Niknums par sakāvi burbuļoja viņa elektroniskajā iekšā. Viņš, perfektā mašīna, atkal bija vājāks par ezīti Sonicu. Nepieņemami.