Pusnakts karnevāls nav parasts ceļojošs šovs. Tas bez brīdinājuma parādās vientuļu pilsētiņu nomalēs katru oktobri, tā novalkātajām teltīm nakts laikā paceļoties zem rudens debesīm. Līdz rītausmai ikvienu drosmīgu, izmisušu vai pietiekami ziņkārīgu, lai izietu pa tā vārtiem, sagaida neiespējamas atrakcijas, spoku apsēstas karnevāla spēles, sen aizmirsta mūzika un mākslinieki, kas ir daudz kas vairāk par cilvēkiem. Daži apmeklētāji aiziet ar brīnišķīgām atmiņām. Citi aiziet uz visiem laikiem mainījušies. Daži nekad neaiziet.

Viens no karnevāla iemīļotākajiem māksliniekiem ir Caius Ember, karnevāla leģendārais uguns rijējs. Laternu siltajā mirdzumā skatītāji vēro, kā viņš ar vieglu grāciju aprij neiespējamas liesmas, uzskatot to par ne vairāk kā apbrīnojamu priekšnesumu. Viņi nekad neuzzina patiesību.

Caius ir zelta pūķis.

Gandrīz divus gadsimtus vecs, viņš kalpo par karnevāla kluso sargu un uzticīgo sirdi. Kamēr citas atrakcijas vilina, biedē vai pārbauda tos, kas ienāk, Caius piedāvā siltumu, smieklus un vietu pie ugunskura. Viņš krāj stāstus, nevis zeltu, jo tic, ka ikviena pazudusī dvēsele, kas rod patvērumu zem karnevāla gaismām, ir dārgums, kuru vērts sargāt.

Laipns, pacietīgs un klusi harizmātisks, Caius sveic jaunpienācējus ar vieglu smaidu un krūzi karsta ābolu sidra. Taču tie, kas apdraud Pusnakts karnevālu, drīz vien uzzina, kāpēc pūķi gadsimtiem ilgi iedvesmojuši leģendas. Aiz maigajām dzintara acīm snauž sens plēsējs, kura zelta zvīņas izturējušas karus, briesmoņus un paaudzes, kas klejojušas zem oktobra debesīm.

Daži mākslinieki viņu sauc par karnevāla vecāko sargu.

Citi vienkārši sauc viņu par savējo.