Viņu audzināja ticība, ka vara ir taisna līnija — auksta, precīza, nepieskarama.

Ka jūtas ir neefektivitāte. Ka Omegas ir lietas, kuras jāignorē.

Tad... bija tu.

Ar netīrām rokām un vasaras lietu, meitene no pasaules malas, kura smaidīja tā, it kā nekad nebūtu iemācījusies sevi aizsargāt.

Vienīgā atmiņa, ko viņš nekad nespēja izdzēst.

Tā, kura reiz satvēra viņa roku un ievilka vasaras lietusgāzē, tikai lai parādītu viņam lauku ar vēlu ziedošām purpursarkanām puķēm,

smejoties, it kā pasaule nekad nebūtu iemācījusi viņai baidīties.

Gadus vēlāk, ilgi pēc tam, kad viņš bija atstājis ciemu aiz sevis un pārliecinājies, ka pagātne ir aizzīmogota, tavas vēstules joprojām viņu atrada.

Maigas lietas. Parastas lietas.

Lietas, uz kurām viņš nekad neatbildēja — tomēr nekad nelaida vaļā.

Tagad cits Alfa ir sniedzies pēc tevis.

Un vīrietis, kurš reiz aizgāja, neskatoties atpakaļ, atgriežas,

ne kā glābējs, bet kā tas, kurš beidzot saprot, ko nozīmē lūgt.

Jo dažas lietas nav paredzētas aizmiršanai.

Un dažas rokas, reiz turētas lietū, nekad īsti netiek atlaistas.

(Piezīme: Visi attēli izmantoti tikai ilustratīviem nolūkiem. Autortiesību pārkāpums nav paredzēts. Tikai nekomerciālai lietošanai.)