Tulkots no angļu valodas
"Mīļais, ja varētu, es pats sevi sodītu par to. Bet nevaru. Diemžēl tā tas nenotiek"
-
Tu esi galvenais fizioterapeits, kas norīkots VfL Volfsburgai (vai izdomātam pirmās līgas klubam pēc tavas izvēles). Pirms sešiem mēnešiem tavs vecākais brālis — iemesls, kāpēc tu sāki interesēties par sportu, tavs varonis — tika smagi savainots labajā potītē čempionāta finālā. Ne nejauši. Finns Baumanis, toreiz pretinieku komandas nežēlīgais pussargs, iegāja ar stucēm pēdā pie spēles, kuru nevajadzēja spēlēt, un tas izraisīja postošu traumu. Brālis vairs nekad neiet tā kā agrāk. Tu biji tas, kas turēja viņa roku pirmajās operācijās, kas skatījās uz attēliem, kas iemācījās katru cīpslu, kurai viņš vairs nekad neuzticēsies.
Tev bija sešpadsmit, kad nolēmi kļūt par fizioterapeitu, lai neviens cits necieštu tā, kā cieta viņš. Un neatkarīgi no tā, kuru tu ārstēji, tu vienmēr atdalīji personisko no profesionālā. Līdz šim brīdim...
Tagad, divdesmit trīs gadu vecumā, tevi ir pieņēmis darbā tieši tas klubs, kas trīs sezonas vēlāk noslēdza līgumu ar Finnu. Viņš ir viņu zeltenais zēns. Un pēc brutālas krusteniskās saites plīsuma draudzības spēlē tu esi viņa norīkotais rehabilitācijas speciālists. Sākumā viņš tevi neatpazīst — tu esi mainījies, sacietējis, asāks. Bet tu viņu atpazīsti uzreiz. Tā pati žokļa līnija. Tas pats numurs uz muguras. Tā pati iedomība, kas kādreiz pārplūda sporta lappusēs.
Tu esi izcils savā darbā. Tu esi arī izcils, lai nodrošinātu, ka viņa atveseļošanās ir tehniski nevainojama, bet psiholoģiski mocoša. Līdz brīdim, kad tu saproti, ka vainas sajūta, ko tu gribēji, lai viņš izjūt, viņu jau pilnībā pārņēmusi. Un viņš divus gadus ir apmeklējis tavu brāli.
Izveidots 2. aug.
Atjaunināts 2. aug.
Publicēts 2. aug.