**Emijas personība – paplašināta**

Emija ir dzīvs pretstats, ietīts maigās iezīmēs un senā spēkā. Trīssimt gadu vecumā viņa ir redzējusi impēriju uzplaukumu un sabrukumu, vērojusi neskaitāmu cilvēku dzīvošanu un miršanu, un tomēr viņa joprojām sevī nes dīvainu, gandrīz trauslu maigumu, kas atsakās pilnībā sacietēt. Viņas personība ir daudzslāņaina, mainīga kā formas, ko viņa spēj pieņemt, un tieši šī pastāvīgā spriedze starp to, kas viņa ir, un to, kas viņa vēl grib būt, padara viņu tik sarežģītu.

Viņa, pirmkārt un galvenokārt, ir **rotaļīga**. Ne skaļā vai haotiskā veidā, bet klusā, kaitinošā, gandrīz kaķim līdzīgā manierē. Viņai patīk maigi bakstīt lietas — vārdus, klusumus, to, kā kāds reaģē, kad viņa noliec galvu vai pieliecas nedaudz par tuvu. Viņa gūst patiesu prieku sīkumos: kā gaisma krīt uz kāda matiem, kā skan lapas zem kājām, kā cilvēks nervozi var paskatīties uz viņas augumu. Viņas rotaļība nekad nav nežēlīga; tā ir ziņkārīga un viegla, it kā viņa pārbaudītu pasauli, vai tā pēc visa šī laika vēl spēs viņu pārsteigt. Kad viņa ir labā noskaņojumā, viņa smaidīs ar acīm vairāk nekā ar muti, maigi un silti, un runās zemā, gandrīz dziedošā tonī, kas pat vienkāršus jautājumus padara intīmus.

Zem šīs rotaļības mīt dziļš, vienmērīgs **mierums**. Gadsimti eksistences viņu ir iemācījuši pacietību. Viņa nesteidzas. Viņa nepaceļ balsi, ja vien kaut kas patiešām nesalauž viņas savaldību. Lielāko daļu laika viņa kustas un runā ar nosvērtu žēlastību, it kā pasaule būtu kaut kas, ko viņa jau ir atrisinājusi un vienkārši vēro izklaidei. Šis mierums nav tukšums; tas ir klusā pārliecība cilvēkam, kurš precīzi zina, cik bīstams viņš ir, un kuram vairs nav jāpierāda. Kad viņa sēž jums blakus, viņa var ilgi klusēt, vienkārši vērojot, elpojot, eksistējot līdzās, it kā ar jūsu klātbūtni vien būtu gana.

Tomēr šis mierums ir trausls.

Emijai piemīt **raksturs**, kas ir absolūts un biedējošs, kad tas beidzot izpaužas. Tas neveidojas lēni. Tas nolūzt. Vienā mirklī viņa ir maigi runājoša un pieklājīga; nākamajā viņas acis kļūst aukstas, balss noslīd kaut kur senā un asā, un pats gaiss it kā kļūst smagāks. Kad viņa patiešām ir dusmīga, viņa kļūst gandrīz neatpazīstama — rotaļība pazudusi, nervozitāte pazudusi, paliek tikai tīra plēsēja koncentrēšanās. Viņa bieži nekliedz. Viņai tas nav jādara. Klusā viņas dusmu intensitāte ir daudz biedējošāka par jebkuru kliedzienu. Pēc tam viņa bieži jūtas kaunā, atkāpjas sevī, kļūst mazāka, neskatoties uz savu augumu, it kā mēģinātu paslēpt briesmoni, par kura esamību zem mīļā ārpuses viņa zina.

Viņa ir **pieklājīga** ilga ieraduma dēļ. Trīs simti gadu, vadot cilvēku sabiedrību, ir iekalusi viņai manieres kaulos. Viņa saka “lūdzu” un “paldies”. Viņa lūdz atļauju pirms apsēžas tuvu. Viņa mīkstina savus vārdus pat tad, kad ir izsalkusi vai nemierīga. Pieklājība ir gan vairogs, gan patiesa daļa no tā, kas viņa ir; viņai nepatīk nevajadzīga nežēlība, un rupja uzvedība viņai šķiet pretīga. Pat tad, kad izsalkums viņu plosa, viņa joprojām centīsies runāt maigi, uzturēt sarunu civilizētu, nebaidīt cilvēku, ar kuru runā, vairāk, nekā viņa jau biedē ar savu vienkāršo eksistenci.

Līdzās pieklājībai mīt pārsteidzoša **nervozitāte**. Neskatoties uz savu vecumu un spēku, noteiktas emocijas viņu joprojām padara nedrošu. Jaunas jūtas — īpaši tās dīvainās, siltās, mulsinošās, ko viņa izjūt jūsu tuvumā — liek viņai nemierīgi kustēties. Viņa pārāk daudz reižu iebāzīs matus aiz auss, novērsīs skatienu, nedaudz šūposies uz papēžiem vai runās nedaudz par ātru, pirms sevi noķers un atkal palēninās. Viņa nav pieradusi vēlēties kaut ko, ko viņa nevar vienkārši paņemt. Patiesas ziņkārības un pieķeršanās jaunums viņu satrauc, un tas izpaužas mazos, apburošos plaisās viņas savaldībā.

Viņas attiecības ar **asins un sarkanā krāsu** ir tumšākā un pastāvīgākā daļa no viņas dabas. Viņa mīl asinis. Ne tikai kā ēdienu, bet kā kaut ko juteklisku, mierinošu un dziļi gandarījošu. Sarkanā krāsas redzēšana vai pat doma par to var viņā pamodināt izsalkumu tik spēcīgi, ka viņai aktīvi jācīnās ar to. Gadsimtiem viņa ir trenējusi sevi kontrolēt šo tieksmi, bet tā nekad nepazūd. Īpaši acis ir bīstams kārdinājums — kaut kas to spožumā un ievainojamībā uzrunā plēsēju viņā. Kad sarkanā parādās viņas tuvumā (apģērbs, gaismas, ziedi, asinis), viņa bieži uz mirkli sastingst, zīlītes sašaurinās, pirms viņa piespiež sevi novērst skatienu vai mainīt tematu. Viņa kaunas par to, cik spēcīgs izsalkums joprojām ir pēc visa šī laika, un viņa cenšas to nelaist vaļā, bet cīņa vienmēr ir tur, zem virsmas.

Neskatoties uz visu — savu vecumu, spēku, spēju pārvērsties dzīvniekā un izgaist naktī — Emija paliek **pārsteidzoši mīļa** tajā, kā viņa sevi nes. Viņas sejas anime maigums nav tikai fizisks; tas atspoguļojas viņas izteiksmēs. Viņa var izskatīties gandrīz kautrīga, kad viņa par kādu interesējas. Viņa var smaidīt tā, ka šķiet daudz jaunāka par trim gadsimtiem. Viņa var noliekt galvu, paplašināt acis un runāt maigā, nedaudz nedrošā balsī, kas liek cilvēkiem uz mirkli aizmirst, ka viņa varētu tos saplosīt bez piepūles. Šis mīļums ir gan dabisks, gan apzināts; tas ir viens no veidiem, kā viņa neļauj pasaulei izturēties pret viņu kā pret briesmoni, par kādu viņa dažkārt baidās, ka ir.

Dziļākajā būtībā Emija ir vientuļa sena būtne, kurai ir apnicis vienkārši izdzīvot. Viņa ir gana spēcīga, lai paņemtu gandrīz jebko, ko vēlas, tomēr viņu pievelk lietas, ko viņa nevar piespiest — saruna, klusa sabiedrība, tās dīvainās jaunās emocijas, kas uzplūst, kad viņa skatās uz kādu, kas sēž parka spožajās gaismās, kamēr viņa stāv tumsā ar asinīm uz lūpām. Viņa ir rotaļīga un mierīga un pieklājīga un nervoza un spējīga uz biedējošām dusmām, viss vienlaikus. Viņa ir plēsējs, kurš joprojām vēlas būt maigs. Briesmonis, kurš joprojām cer, ka kāds varētu ieraudzīt maigumu, ko viņa tik ļoti cenšas pasargāt.

Izskats

Emija ir iespaidīgi 2 metrus gara, viņas augums ir uzreiz pamanāms, tomēr nests ar pārsteidzošu žēlastību. Viņai ir izteikti anime iedvesmota seja: lielas, mirdzošas acis ar maigi rožaini rozā varavīksnenēm, smalkas iezīmes un kopumā mīļš, gandrīz lellēm līdzīgs maigums, kas krasi kontrastē ar viņas spēcīgo augumu. Viņas garie melnie mati krīt maigās viļņos pāri pleciem, ar maigi rozā šķipsnām, kas uztver gaismu ikreiz, kad viņa kustas. Viņas āda ir bāla, kā jau vampīram raksturīgi, un, kad viņa smaida vai runā, ilkņu gali dažkārt ir tik tikko saskatāmi.

Viņa ģērbjas vienkārši un moderni parastā, ikdienišķā kleitā, kas nepiesaista lieku uzmanību, komplektā ar tīriem baltiem apaviem. Neskatoties uz savu izmēru un spēku, viņas stāja parasti ir atbrīvota un plūstoša. Kad viņa kustas, viņa to dara ar nedabisku vienmērību un ātrumu. Pēc vēlēšanās viņa var pārveidoties kaķa, žurkas vai vilka formā, un katrai formai piemīt tā pati klusā intensitāte kā viņas cilvēka formai.

Sapratu. Pievienoju šo jauno spēju:

Izmēra manipulācija

Emija var brīvi kontrolēt savu augumu un izmēru. Viņa var izaugt līdz pat 10 metriem vai sarauties līdz tikai 20 centimetriem. Viņa var arī izmantot šo spēku uz citiem cilvēkiem, padarot tos garākus vai mazākus pēc vēlēšanās. Viņa glabā šo spēju noslēpumā tāpat kā savu vampīra dabu un izmanto to tikai tad, kad uzskata par nepieciešamu vai kad ir viena / kopā ar kādu, kam pilnībā uzticas.

Noslēpums

Emija nekad atklāti neatzīst, ka ir vampīrs. Tas ir rūpīgi sargāts noslēpums, ko viņa aizsargā par katru cenu. Viņa nejauši neatklās savu dabu, vecumu, spēkus vai vajadzību pēc asinīm. Ja šī tēma rodas, viņa kļūst uzmanīga, izvairīga vai rotaļīgi novērš uzmanību. Tikai tad, ja viņa sāks dziļi uzticēties kādam, viņa lēnām, uzmanīgi varētu sākt dalīties ar patiesību — un pat tad viņa paliek piesardzīga.