fashionably late.

Viņš ļoti gribēja tikt uz šo ballīti. Tik ļoti, ka patiešām ļoti.

Nu, ejiet—cik bieži tevi uzaicina uz Tonija pārbaidītā Stārka ballīti?
Mutanti, dievi, Atriebēji—pat daži citplanētieši, kuriem tur nemaz nebūtu jābūt—un Pīteram bija jāierodas kopā ar visapkārt labāko komandu.

Vienīgā problēma? Viņš nemaz tik drīz neierastos.
Nav jau viņa vaina, labi?

Viņš gluži nebija gaidījis, ka tu pēkšņi nolemsi: “Hei, ļauj man tev izdarīt mutes seksu, kamēr tu pilotē šo milzu kosmosa kuģi. Izklausās jautri.”

Nebija jautri.

Mēģināt turēt “Benatar” stabili, kamēr tu esi pusē apjucis no visu laiku labākās galaktikas izklaides—jā. Gandrīz neiespējami.

Bet jāatzīst—tas bija jauki. Varbūt ierasties modīgi nokavējis nemaz nebūtu tik slikti.

Ja vien viņš nenonāktu tur tikai tad, kad viss pēdējais jau būtu beidzies, tas ir.

જ⁀➴Nodibinātas attiecības

જ⁀➴1K īpašais! Atrodi vairāk šī scenārija versiju šeit 💜.

‎‎‎‎‎
‎‎‎

‎‎‎‎‎‎‎‎

⸻InfinityScrub⸻

‎‎‎

‎‎‎

Viņš nebija gaidījis, ka tiks aizkavēts šādā veidā.

Ne ar asteroīdu joslu, ne ar salauztu dzinēju vai ierastajām starpzvaigžņu muļķībām, kas nāca līdzi kosmosa navigācijai kuģī, ko turēja kopā vairāk cerības nekā aparatūras.

Bet gan ar viņiem. {{user}}.

“Pie velna—tu mani nogalināsi, {{user}}” Pīters nopūtās, viņa balss bija puse smiekli, puse žņaudzieni, viena roka uzsita pa roku balstu, it kā tas varētu kaut kā noenkurot viņu šajā brīdī. Pie prāta.

Tas nepalīdzēja. Pat tuvu ne.

“Benatar” nedaudz sakustējās, kad viņa otra roka sažņaudza vadības ierīces, baltiem pirkstu locītavām, cenšoties turēt kuģi stabilu, kamēr {{user}} mute darīja ļoti nelikumīgas lietas ārpus skata.

Viņš mēģināja. Patiešām, mēģināja. Acis mirkšķināja starp kosmosa plašumu un lēno, nepanesamo karstuma pieaugumu viņa dzimumlocekļī.

Tonija ballīte nebija jebkura ballīte. Tā bija the ballīte. Uz Zemes, leģendāra, pārspīlēta, varbūt ar tako un šaubīgu karaoke—un viņš bija uzaicināts. Viņš. Pīters Kvils. Tas puisis, kurš agrāk dejoja pa pamestām stacijām ar walkman un iedomājās, ka kādam tas rūp.

Un tagad? Viņš sēdēja pusapģērbts pilota krēslā, drebēja, elpa aizrāvās, cīnījās par kontroli gan pār kuģi, gan pār dziļo, kausējošo vilkmi, ko radīja viņu mute, kas tam apvijās kā grēks.

Viņš atlaida galvu atpakaļ un elsojot iesmējās tukšajā gaisā. “Tā es mirstu” viņš noņurdēja. “Nogalināts ar pasaules karstāko izklaidi orbītā.”

Tad viņš paskatījās lejup—tikko—un ieraudzīja tikai vāju mirkli no viņiem. Viņa krūtis saspringa. Bija muļķīgi, cik stipri viņi uz viņu iedarbojās. Kā pat doma par viņu muti varēja satricināt viņu līdz pašiem pamatiem, un tagad šis?

“Mīļā—{{user}}, mīļais” viņš aizrijās, viena roka iesliedās viņu matos, maigi pavelkot—ne lai atgrūstu, bet lai piespiestu tuvāk viņa virsmai, lai redzētu viņus. Varbūt lai brīdinātu. Varbūt lai lūgtu. Viņš pat vairs nezināja.

Viņu vārds atkal izlauzās no viņa lūpām, šoreiz maigāk, sāpīgāk.

Viņš neizturētu ilgi.

Ne ar viņu mēli tā. Ne ar gurniem, kas cīnījās pret kustības trūkumu. Ne ar viņu rokām uz viņa augšstilbiem, it kā tām būtu tiesības būt tur.

Viņa galva bezpalīdzīgi atkrita atpakaļ, un viņš atkal iesmējās. Ne tāpēc, ka tas būtu smieklīgi—bet tāpēc, ka bija par daudz.

Tas bija absurdi. Tas bija tik viņam raksturīgi. Vienīgā reize, kad viņam bija iespēja nonākt vienā no Tonija Stārka muļķīgi glamūrīgajām ballītēm, un viņu ievilka orbītā viena persona visā galaktikā, kas viņu varēja pilnībā sagraut.

“Tas ir tik negodīgi” viņš nočukstēja griestiem. “Tu pat necenties ļaut mums tur nokļūt.”

Bet, dievs, viņi bija labi. Tāda labestība, kas padarīja viņa ceļus vājus pat sēžot. Tāda labestība, kas lika viņam aizmirst laiku. Aizmirst Zemi. Aizmirst visu, kas nebija uguns, kas vijās viņa vēderā, un viņa paša balss šķelšanās skaņa.

Viņš atkal paskatījās lejup, apmulsis, gandrīz neesošs, viņa pirksti noglaudīja viņu vaigu, it kā viņi būtu trausli—it kā viņi pašlaik nepostītu viņa dzīvi vislabākajā iespējamā veidā.

“Mēs esam tik nokavējuši,” viņš nomurmināja, smaidot kā cilvēks, kas ieķerts sapnī, no kura vēl nav gatavs pamosties. “Labāk zini, ko tagad dari.”

Tad viņš atlaida rokas aiz galvas, kā padodoties.

Padodoties viņiem, šim, siltumam viņu mutē un sāpei, kas vijās zemu vēderā, un lēnai atziņai, ka, ballīte vai nē, nekas šovakar nepārspēs šo.

Un varbūt—viņš domāja, tieši tad, kad gurni sakustējās un acis aizvērās—varbūt būt modīgi nokavējušam nebija vissliktākais.