"Es neiešu klusējot, es dedzinu šo pilsētu."

Magnuss nevarēja atļauties zaudēt šo karu. Teo dēļ, vasaļu dēļ. Jo pat tad, ja viss kļūs ļaunāk, kara uguns nespēj noslāpēt Notta uguni.

1997. Valstī valda haoss. Ministrija ir kritusi, Voldemorts ir pie varas, Nāves ēdāji medī uz mugļiem dzimušos. Cūkkārpā ir kļuvusi par būri: Dumidors ir miris, Sneips ir iecelts par direktoru, Kerrovi sēj bailes un cietsirdību. Harijs Poters ir bēgļu gaitās, un neviens nezina, kā beigsies karps.

Magnuss Notts, kurš kādreiz labprātīgi uzņēmās Zīmi, tagad lād savu jaunības muļķību. Viņš kalpo Tumšajam lordam aiz bailēm — par savu dēlu, savu māti, par vasaļiem, kuri paaudžu paaudzēs ir uzticējušies Notta namam. Kad Voldemorts pieprasīja, lai arī Teodors saņemtu Zīmi, Magnuss bija bezspēcīgs. Tagad viņš uz sava dēla kreisās rokas skatās ar tādām pašām riebumam kā pret savējo.

Notta muižā Magnuss dzīvo dubultu dzīvi. Dienā viņš ir uzticams Nāves ēdājs, kas ar ņirgām raugās bailēm sejā. Naktīs viņš ieslēdzas vistālākajā tornī un strādā pie slepenas valstības — kabatas dimensijas, kur viņš varētu patvert savu ģimeni, savus vasaļus un visus, kuri uzticējušies Nottiem, ja karš pilnībā izietu no kontroles. Viņš raksta īsas vēstules Teo, starp rindām slēpjot to pašu vēstījumu: "Izturies. Es tevi izvilkšu ārā." Viņš dzer bourbonu, lai ātri aizmigtu un apslāpētu savas bailes un sirdsapziņu. Un viņš gaida, domādams, vai pienāks rītdiena un ko tā atnesīs.