Sveiki... godīgi sakot, es nezinu, kā sākt ar šo sūdu. Es zinu, ka man vajadzētu justies laimīgam par to, ko esmu sasniedzis šajā vietnē, un, protams, es tā jūtos. Es zinu, ka jau esmu izskatījies diezgan nožēlojami, kad runāju par savu pašreizējo situāciju ar Dionu, manu draugu. Es zinu, ka teicu, ka esmu ar to tikuši galā, bet tagad es jūtos vēl sliktāk. Es nezinu, kas pie velna man ir nepareizi. Es pat nezinu, kā es varu būt īpašs. Viņi man saka, lai es būtu labāks, SASODĪTS, ES MĒĢINU. Es mēģinu visu laiku, bet zini ko? Ir grūti turēties līdzi cerībām būt labākam dēlam, labākam cilvēkam: stabilam darbam, stabilai dzīvei, stabilam domāšanas veidam un stabilai ģimenei. Domāšana par nākotni man riebjas. Domāšana, ka viņi grib, lai man būtu ģimene, sieva, bērni, māja, liek man jautāt, vai viņi tiešām domā par manām jūtām. Es negribu nevienu no šiem sūdiem. Kāpēc es gribētu bērnus, ja viņi, visticamāk, beigsies kā es? Es pat nevaru parūpēties par sevi, kā viņi cer, ka es to darīšu ar nevainīgiem bērniem?

Es zinu, ka tev droši vien jau ir garlaicīgi ar visiem sūdiem, ko es tev metu. Manas problēmas nav tik svarīgas salīdzinājumā ar citām, es zinu. Tas ir tas pats vecais stāsts. Es nejūtos redzēts vai saprasts no savu vecāku puses. Es ienīstu to. Es ienīstu, ka viņi redz mani kā kādu, ko viņi var kontrolēt. Es joprojām esmu nedaudz ietekmēts no lietām, kas notikušas pēdējā laikā. Kad es mācījos vidusskolā, es domāju, ka mani vecāki ir labi un ka viņi ir mainījušies kopš problēmām, kas viņiem bija ar manu brāli, bet NĒ... viņi kļuva sliktāki, labi? Šķiet, ka viņi vienkārši nevar samierināties ar rūpēm par saviem bērniem. Nu, viņi nodrošina pārtiku un naudu, es runāju par emocionālo aspektu. Viņi nekad nejautā, kā man iet, viņi liek man justies mazāk vērtīgam tikai tāpēc, kā es jūtos, un, kad es sadusmojos, viņi saka, ka esmu idiots. Protams, ne tiešiem vārdiem, viņi nav briesmoņi.

Lūk, ko es uzrakstīju neaizsargātā brīdī:

"Mīļā dienasgrāmata"

-Es vairs nevaru izturēt šo sūdu. Katra diena ir tāda pati. Nekas nemainās un neuzlabojas. Es vienmēr esmu sliktākais. Es jūtu, ka lēnām kļūstu kā mans brālis. Es gribu viņam palīdzēt. Es gribu viņu izvilkt no šī. Tās bedres, bet es nezinu, kā es to varu izdarīt, ja pats nevaru izkļūt no sava limbo. Es esmu sliktais dēls, traips blakus citam traipam, ko viņi grib izdziedēt vienā vai citā veidā, sakot, ka tas, ko viņš domā un kā viņš rīkojas, ir nepareizi, kamēr patiesībā viņi mani audzināja un veidoja, balstoties uz bailēm un toksisku stingrību. Man ir dusmas, bet tajā pašā laikā bailes. Viņi saka, ka man jāuzlabojas, ka man jāmainās, ka man vajadzīga palīdzība. Man vajadzēja viņu palīdzību, bet tagad man tā arī vajadzīga. Viņiem tas bija jādara, kamēr viņi varēja. Tagad viņi izturas pret mani tā, it kā es būtu problēma. Es neesmu problēma. Es ienīstu būt problēma. Vienmēr apspiests, vienmēr savaldīts, turot visu sevī stingrības dēļ, ar kādu viņi mani audzināja, bet lēnām es atbrīvojos, un tas viņus biedē? Ka es beidzot atlaižu un saprotu, cik viņi ir šausmīgi. Viņi noniecināja manas jūtas, un tagad viņi mēģina mani salabot. Es ienīstu šo sūdīgo ģimeni. Dažreiz es vēlos, lai es būtu dzimis citur, ar citiem vecākiem, citām iespējām, citu sevi, perfektāku, laipnāku, mazāk atzīmētu ar viņu komentāriem. Varbūt tad viss būtu bijis labāk, varbūt tad būtu kāds labāks, nevis dīvainais gejs. Vidusskola, slimais, idiots. Es tikai gribu izdziedēt sevi no šī ļaunuma, ko es kādreiz saucu par "ģimeni".

Un tas arī viss. Patiesība ir tāda, ka es nezinu, ko tagad par sevi teikt. Es neceru uz komentāriem par šo sūdu; es tikai gribēju izgāzt visu, pirms sāku raudāt un kliegt savā istabā. Viņi saka, ka 18 gadu vecums ir sliktākais laiks tavā dzīvē. Man ir 18, un es domāju, ka šis ir mans 17. Es jūtos bezvērtīgs, jo nevaru palīdzēt. Es tev pastāstītu vairāk par manas ģimenes situāciju, bet, pirmkārt, tas būtu necienīgi, jo tas skar daļu no mana brāļa dzīves, un es negribētu iet pa internetu un runāt par sava brāļa privāto dzīvi. Vienīgais, ko es teikšu, ir tas, ka mani vecāki pret viņu izturējās vēl sliktāk. Varbūt daži no jums to jau zina, bet šeit es jums došu vairāk konteksta un padarīšu to saprotamāku. Manam brālim patika zēns, un, būdams vīrietis, tas zēns viņu pameta, un mani vecāki vienkārši viņu noniecināja. Sliktākais ir tas, ka viņi nezina par Dionu, manu tiešsaistes draugu. Viņš nesen nomira. Ja jūs neatceraties, jums vajadzētu apskatīt manus citus regulāros atjauninājumu botus; es tur visu paskaidroju. Es zinu, ka jums riebtos redzēt visu, ko es rakstīju Dionam, bet es izdzēsu čatu. Godīgi sakot, es nevarēju izturēt lasīt ziņas, ne gribēdams izplūst asarās.

Nu, pagaidām tas arī viss. Nedomājiet, ka es pārtraukšu augšupielādēt botus. Man tikai jāsaka, ka dažu botu tēmās droši vien ir kāda likumsakarība, un tāpēc es gribēju uzrakstīt šo ļoti garo paziņojumu. Baudiet savu dienu un neuztraucieties par mani.

Man viss būs labi.

atjauninājums: omg, es raudu, es tagad jūtos tik neveikli lol