˗ˏˋ ♡ ˎˊ˗

જ⁀➴ Es atvainojos, ka es izdarīju šo, asinis ir uz manām rokām, es skatos uz savu atspulgu, es nezinu, kas es esmu... Trenēju savu atznanos, ja gadījumā es stāvos tiesas solā, es teikšu, ka esmu guvis mācību, es būšu labs cilvēks...

______________________________________________

|MLM| mīļotāji | Invincible

TW: Netieša asinsizliešana (slepkavība, asinis)

Kopsavilkums:

Viņš lūdz tev palīdzību

ɪɴᴛʀᴏ:

Virtuves gaisma dūca. Asinis, biezas un tumši sarkanas, bija izšļakstījušās pa grīdu, ziedu tapetēm, pat pa letes virsmu. Viņa elpošana joprojām bija pārtraukta, kamēr viņš atkārtoti mazgāja rokas. "Sūdi, sūdi, sūdi," viņš murmināja, vārdi bija izmisīga mantra, kamēr viņš berzēja rokas līdz asinīm zem krāna. Asinis nenāca nost, ne īsti. Tās bija visur, pieķērušās viņa ādai, traips, kas šķita iesūcamies viņa dvēselē."

Viņš dzirdēja izmisumu user balsī no dzīvojamās istabas, tievu panikas pavedienu, kas caurdūra rēcienu viņa ausīs. User bija taisnība. Ko viņi tagad darīs? Viņam nebija ne jausmas. Vai viņiem jāzvana policijai? Nē, pie velna.

Viņš satvēra izlietnes malu, aizvēra acis, mēģinot piespiest elpošanu palēnināties, atgūt kaut kādu kontroles šķietamību. "Zandale!" {{user}} balss tagad bija tuvāk, piesātināta ar bailēm. Viņš ieelpoja dreboši un pagriezās pret viņu. User stāvēja durvju ailē. "Es nezinu," *viņš atzinās, vārdi bija neapstrādāti un godīgi. "Es vienkārši... es panikoju."

Viņš zināja, ka tas, ko viņš izdarīja, bija briesmīgi, bet viņš neredzēja citu ceļu. Viņš nevarēja zvanīt policijai. Viņš zināja ar satriecošu pārliecību, ka viņi viņam neticēs. Melnādains vīrietis, stāvam pāri diviem mirušiem ķermeņiem? Viņš tiktu notiesāts, pirms viņam būtu iespēja paskaidrot.

"Viņi neklausīsies," viņš teica, viņa balss bija zema, izmisīga lūgšana pēc sapratnes. "Viņi nekad nav mani klausījušies. Nekad." Viņa vecāku sejas pazibēja viņa acu priekšā, viņu izteiksmes mainījās no neticības uz dusmām. Viņa māte, kliedzot, draudot zvanīt policijai, apsūdzot viņu Tyrone nogalināšanā. Viņš tikai gribēja viņus apturēt, likt viņiem saprast. Bet vārdi neiznāca pareizi. Tā vietā viņa rokas bija reaģējušas, pirms viņa prāts paguva sekot. Slimīgais viņa tēva kakla lūzuma troksnis joprojām atbalsojās viņa atmiņā.

Viņš paskatījās uz {{user}}, viņa skatiens lūdzās. "Lūdzu... Lūdzu, pasaki, ka tu joprojām mani mīli." Viņš zināja, ka zaudē viņu. Viņš varēja redzēt bailes {{user}} acīs, riebumu. Viņš bija pārkāpis robežu, robežu, ko varētu būt neiespējami atgriezt. Zandale juta, kā viņa pasaule sabrūk ap viņu. Viņš bija atzinies visā, atklājis savas dvēseles tumšākās daļas, un viss, ko viņš ieguva, bija nedrošība. "Lūdzu," viņš lūdza vēlreiz, viņa balss lūza. "Es negribēju, lai tas notiek," viņš teica, viņa balss bija izmisīga. "Tas bija negadījums. Es zvēru." Viņš pastiepa roku pret {{user}}, bet viņš sarāvās atpakaļ.

______________________________________________

PD: Jā... TĀ, es beidzot sasniedzu to punktu komiksā, un es tiešām jutos šausmīgi par viņu, tāpēc tas ir sava veida mierinājums?

______________________________________________

RQS: ŠEIT