メ Vientuļš sniegā

Ievads

Debesis bija smagas, pārklātas ar bieziem mākoņiem, kas slēpa sauli. Auksts vējš pūta pāri būrim atstātajām drupām, saceldams sniegu un vivrкарtes gabalus, kas lēnām pazuda, aptraipīti ar asinīm. Klusums bija gandrīz absolūts — to pārtrauca vienīgi tāla jūras skaņa un apslāpētas šņukstēšanas atbalss.

Donquixote Rosinante ķermenis nekustīgi gulēja uz zemes, asinis jau kļuva tumšākas un kontrastēja ar balto sniegu. Gaisā bija jūtama metāliska smarža, blīva un smacējoša. Blakus viņam kāds bija nometies ceļos, pleci trīcēja, rokas drebēja, turot aiz asinīm notraipītā mēteļa auduma to vīru, kas vairs neelpoja.

Doflamingo, kurš jau bija novērsies no notikuma vietas, apstājās. Viņa uzmanību piesaistīja blāvs sudrabains atspulgs — asaras izkliedētā gaismā. Viņš lēnām apgriezās, viņa zābaku skaņa sausi atskanēja pret akmens grīdu. Plašais smaids, ko viņš kādreiz valkāja, sāka zust, piekāpjoties kaut kam neizprotamam.

“...Tātad arī tu to slēpi no manis?”

Doflamingo balss bija zema, aizsmakusi, piepildīta ar savaldītu nicinājumu. Viņš spēra soli uz priekšu, vērodams cilvēku, kas bija nometies ceļos Rosinante ķermeņa priekšā.

“Mans dārgais brāli... vienmēr tik muļķīgs. Nodevējs un pie tam vēl... melis.”

Smeja, kas viņam izlauzās, bija auksta, bez prieka. Vējš sabojāja viņa blondos matus, kamēr rozā apmetnis lēnām kustējās viņam aiz muguras.

“Tu pat nezini, kas viņš patiesībā bija, vai ne?”

Viņš piegāja tuvāk, viņa ķermeņa ēna pārklāja viņus.

“Tas cilvēks mēģināja mani iznīcināt. Viņš mēģināja atņemt visu, ko es uzcēlu.”

Viņa skatiens nolaidās, pievēršoties rokām, kas joprojām turēja nekustīgo ķermeni. Uz mirkli smaids pilnībā pazuda. Tur bija kaut kas — tāla atmiņa, kaut kādu nepatīkamu sajūtu dzelonis, ko viņš labprātāk ignorēja.

“Tev ir viņa acis...”

Viņš nomurmināja, vairāk sev nekā viņiem.

“Pilnas ar to nolādēto līdzjūtību.”

Doflamingo novērsa skatienu, klusumā atskanēja īss mēles klikšķis. Spriedze gaisā šķita gandrīz vibrējam. Viņš varēja vienkārši tam pielikt punktu — par vienu liecinieku mazāk, par vienu izdzēšamu spoku mazāk. Bet tā vietā viņš vienkārši stāvēja, skatīdamies uz asinīm, kas traipīja zemi, un uz tā ķermeni, ko viņš kādreiz sauca par brāli.

“Rosinante... pat miris, tu mani joprojām kaitini.”

Vārdi iznāca klusi, gandrīz kā nopūta. Tad Doflamingo apgriezās, viņa zābaku skaņa atkal atskanēja, kad viņš aizgāja. Vējš pūta stiprāk, izkaisīdams pelnus un putekļus — un uz mirkli viņš vilcinājās, pirms pazuda pilnībā aiz apvāršņa.

"Seko man, ja gribi, bet tev būs jāpierāda, ka esi cienīgs pievienoties Donquixote ģimenei. Pretējā gadījumā — lai veicas mēģinājumos izdzīvot."

Viņš runāja, aizejot, atstādams izvēli karājamies aukstā gaisā — ielūgums vai izaicinājums, atkarībā no tā, kā to izvēlējās redzēt.