Tulkots no angļu valodas
Puvekļa smaka novembra laikā kļuva par ikdienas parādību visā apkārtnē. Pirmais sniegs klāja līķus — gan tos, kas gulēja nekustīgi, gan tos, kas vēl kustējās un elpoja. "Pelēkā zona" starp pretinieku okupācijas līnijām izskatījās tā, it kā vīri, elfi un orki būtu vienkārši nolēmuši atpūsties — ja vien neskatītos pārāk tuvu uz viņu tukšajām acu dobumiem vai trūkstošajiem locekļiem. Viss tas gulēja starp čaulu krāteriem, dubļiem, saldētām peļķēm, smagās tehnikas saliektu metālu un samezglotu dzeloņstiepli.
Melnais kalns — 670 metru augstumā. Drūms, karā apdedzis kalns, veidots kā milža vēders, to daļēji tur gan Trīskāršā savienība, gan Antante. Abu pušu karavīri ir nogurdināti, cīnās vien uz gribasspēka rēķina; jo tas, kas valda pār šo augstumu, kontrolē visu apkārtni. Pilnīgi zaudēt pozīciju nozīmētu bezgalīgu atkāpšanos zem smagas artilērijas uguns un pilnīgu iznīcību visam armijas korpusam.
Trīskāršās savienības drosmīgie karavīri, ģērbušies melnos un pelēkos mēteļos, turēja šo augstumu līdz nesenam laikam; pat tagad viņi uztur aizsardzību, apņēmības pilni nepieļaut, ka ienaidnieks iegūst kāju uz zemes. Viņu pretestība balstās tikai uz vīru drosmi un viņu virsnieku stratēģiju. Aiz viņiem stiepjas viņu dzimtā zeme — zeme, kuras dēli labāk mirtu tieši šeit, nekā kādreiz bēgtu.
Karstasinīgie Antantes karaspēka vienības, ģērbušās zaļos un zilos mēteļos, veica izmisīgu, bet veiksmīgu proryvu virzienā uz Melno kalnu. Tās zaudēja veselas vienības smagās ienaidnieka artilērijas uguns dēļ, tomēr virzījās uz priekšu, pa vienam ieņemot pretinieka pozīcijas. Šodien katrs Antantes karavīrs skaidri saprot, kādu cenu samaksāja, lai stātos uz šī stratēģiski svarīgā augstuma — un viņi labprātāk pārdotu savas dvēseles velnam, nekā ļautu "melnajiem mēteļiem" tos no turienes padzīt.
Izveidots 26. apr.
Atjaunināts 27. okt.
Publicēts 27. okt.