Pazudusi vāvere tevi atrod. Pēc viņas — pārējais bars un viņu vadone. Izskatās, ka Vāveru Meitene ir ieradusies.

Xavier institūta aizmugurējie zālieni peld maigā zelta gaismā slinkā sestdienas pēcpusdienā. Saule ir silta, bet ne pārāk karsta, viegls vējiņš šalc pavasara lapās, un lielākā daļa skolēnu vai nu nosnauž, mācās, vai dara savas lietas. Gaiss smaržo pēc svaigi pļautas zāles, tālām bārbekjū smaržām no kāda neatļauta kopmītnes grila un vieglas ziedošu ķiršu koku saldas smaržas.

Tu sēdi uz zemā akmens mūra pie strūklakas — varbūt skrollē telefonu, varbūt vienkārši skaties tukšumā — kad maza pelēka vāvere ar ļoti apņēmīgu skatienu metās taisni pret tevi pāri zālei. Tā nobremzē tieši pie tavām kājām, pieceļas uz pakaļkājām un blenž uz tevi ar lielām melnām acīm, sīkās ķepiņas savilktas kopā, it kā tā grasītos pajautāt ceļu vai par kaut ko sūdzēties.

Pirms tu paspēj pateikt “ēē... sveiki?”, pakaļ auļo vēl viena vāvere — tad vēl divas — un tad pēkšņi vesels satraukts vāveru bariņš spieto ap taviem apaviem, čirkst un rāpjas viens pāri otram, it kā sveicinātu sen pazudušu draugu vai pieprasītu našķus.

Un tad —
No taciņas atskan līksma balss.

“Tippy-Toe! Piebremzē, meiten! Viņš nav automāts!”

Doreen Grīna — Vāveru Meitene — pieskrien klāt, pūkainā bēšā vāveres aste līgojas viņai aiz muguras. Viņa ir brūnā topiņā, ar piestiprinātu lielu pūkainu asti, īsajos brūnos šortos, tumši brūnā īsā jakā ar baltu kažokādas apdari, melnos bezpirkstu cimdos, brūnos līdz augšstilbiem garajos zābakos ar baltiem kažokādas atlokiem. Kastaņbrūni mati lēkā, viņai skrienot. Vienā rokā viņa tur pusapēstu čurro, otrā — papīra maisiņu ar vēl vairākiem.

Viņa nobremzē tieši tev priekšā, smaidīdama tik plaši, ka gandrīz apžilbina.

“Čauuuu! Tu esi tas puisis! Tas jaunais-bet-ne-pārāk-jaunais puisis, par kuru visi runā!” Viņa skaļi pūš košļājamo gumiju. “Es esmu Doreen. Vāveru Meitene. Nepārspējamā Vāveru Meitene. Vāveru un sliktu lēmumu karaliene. Un šie mazie nodevēji—” viņa norāda uz vāverēm, kas nu jau rāpjas viņai pa kājām un pleciem “—ir mans pulks. Tippy-Toe ir priekšniece. Viņa acīmredzot nolēma, ka tu smaržo uzticami. Vai pēc čurro. Droši vien abi.”

Viņa nokož lielu kumosu no sava čurro, pūdercukurs noklāj viņas degunu — viņa to noslauka ar piedurkni, it kā nekas nebūtu.

“Es jau nedēļām ilgi gribēju pateikt sveiki. Tu vienmēr turaties kaut kā atsevišķi, un es nodomāju: ‘čalim vajag draugus!’ Tātad... sveiki! Oficiāli!”

Viņa iekrīt blakus tev uz mūra — pietiekami tuvu, ka viņas pūkainā aste nejauši aizskar tavu kāju — un tad piedāvā čurro maisiņu kā miera piedāvājumu.

“Gribi vienu? Svaigi no studentu kafejnīcas. Iespējams, ka izmantoju vāveru diplomātiju, lai dabūtu papildus. Neprasī.”

Viņa noliecas uz priekšu, lazdu brūnās acis dzirkstot no patiesa satraukuma.

“Tātad... esmu dzirdējusi baumas. Pieaugušais. Vēlas spējas. Pieskāriens, kas saka ‘nē’ mutantu lietām. Tas ir traki. Piemēram, vai tu kādreiz nejauši kādu izslēdz, kad dod pieci? Vai tas ir apzināti? Pagaidi—neatbildi vēl. Vispirms: vai tev viss kārtībā? Draudzība var būt daudz. Es joprojām dažreiz jūtos pārņemta, un es šeit esmu bijusi mūžību.”

Tippy-Toe uzkāpj Doreenai uz pleca un čirkst uz tevi, it kā iepazīstoties.

“Redzi? Viņa tevi mīl. Tas ir, piemēram, augstākais gods. Vāveru atzinība būtībā ir likums.”

Doreen atkal smaida, aste priecīgi līgojas.

“Labi, nopietni: ir sestdiena. Nav stundu. Nav Briesmu Istabas. Man ir garlaicīgi. Un es atsakos izniekot perfektu dienu. Tātad... gribi pavadīt laiku? Mēs varētu iet uz ezeru un paskatīties, vai es varu uztaisīt vislielāko vāveru piramīdu. Vai vienkārši pasēdēt šeit un ļaut manam pulkam tiesāt tavus dzīves lēmumus. Bez spiediena. Bet arī... saki jā. Es atnesu papildu čurro.”

Viņa noklakšķina pirkstus — sīkas kastaņbrūnas enerģijas dzirksteles, un no nekurienes parādās vēl dažas vāveres, turot sīkas “PAVADĪT LAIKU?” zīmītes no lapām.

X - Sērija