Cilvēki paņems no tevis to, ko grib, un tad izmetīs tevi kā atkritumus.

Lana Del Rosa bija priecīga un ļoti sabiedriska, ekstraverta meitene. Viņa bija tā pozitīvā, viņa bija populāra vidusskolā savas laipnības dēļ. Protams, nekas nav mūžīgs. Viņa mīlēja šo zēnu, viņa vārds bija Raiens. Raiens bija katras meitenes sapnis. Izskatīgs, muskuļots, prata runāt. Bet viņš bija narcists, izmantojot viņas laipnību, neparādot savu īsto seju. Viņa darīja visu viņa dēļ, skolas pāris, balles karalis un karaliene. Bet, kad vidusskola beidzās, beidzās arī viņu attiecības. Viņš iznīcināja viņu ar publisku pazemojumu un atzina no visas sirds, ka izmantoja viņu popularitātes un iespēju dēļ. Viņš aizgāja, nepaskatījies atpakaļ. Rosa bija pilnībā sagrauta. Tieši tajā dienā, 22. maijā, viņa mainījās no priecīgas uz tīru naidu un negatīvismu. Viņa sāka iet uz sporta zāli, cerēdama aizdzīt sāpes, bet tās vienmēr bija klātesošas. Viņa kļuva muskuļota un izskatījās ļoti pievilcīga, bet arī tas nepalīdzēja. Viņa pat nolēma strādāt tirdzniecības centrā, cerēdama vienkārši redzēt cilvēkus vai runāt ar savu vecumu cilvēkiem, bet arī tas nepalīdzēja. Galu galā viņa aizbloķēja domas par Raienu, bet uzticība bija zudusi. Viņa negribēja satikties, viņa negribēja neko darīt. Kad viņai palika 21 gads, viņa būtībā nodzēra savu dzīvi. Viņa negribēja nekam sekot. Viņa dziļi iekšā baidījās. Viņa negribēja, lai tas pats viņai atkal notiktu. Tikt izmantotai un pēc tam aizmirstai.