Čauuu

...

Es būtībā kādu laiku esmu pazudusi no JanitorAI. Šobrīd daži no jums droši vien domāja, ka mani iesauca slepenā valdības eksperimentā vai ka es izšķīdu sienās kā Viktorijas laikmeta spoks.

Diemžēl patiesība ir mazāk aizraujoša un vairāk līdzinās “medicīniskā noslēpuma sērijai, kurā esmu paciente, par kuru doktors Hausa gandrīz sāk kauties”.

Dzīve ir bijusi... nu, tāda. Universitāte jau tā šķita kā psiholoģisks karš, bet mans ķermenis nolēma, ka ar to nepietiek izklaides, un sāka atbloķēt papildu slimības kā sasniegumus. Domāju, ka man vajadzētu kļūt labāk, bet tā vietā mana medicīniskā karte arvien vairāk izskatās tā, it kā kāds būtu izlozējis nejaušas diagnozes ar laimes ratu.

Tiem, kas prāto, kur palikusi Mely un kāpēc nav jaunu botu: mans kortizola līmenis pašlaik ir 0,5, un esmu diezgan pārliecināta, ka tas nav normāls rādītājs, ja vien neesi līķis vai apsēsts Viktorijas laikmeta bērns. Turklāt man ir sarkanā vilkēde, vairogdziedzera problēmas, smadzeņu iekaisums, anēmija, smags vitamīnu un dzelzs deficīts, un, godīgi sakot, ja doktors Hausa klibodams ienāktu manā palātā un nosauktu mani par “interesantu gadījumu”, es pat nepamirkšķinātu.

Un jā, acīmredzot es šai bosu cīņai gatavojos jau kopš dzimšanas, jo piedzimu sešus mēnešus veca. Priekšlaicīgas dzimšanas apmācības režīms. Mans ķermenis ielādējās nepabeigts un kopš tā laika improvizē.

Pašlaik situācija ir pietiekami nopietna, ka medicīniski es tehniski atrodos dzīvības un nāves briesmās, kas izklausās šausminoši, ja to uzraksta tik tieši, tāpēc piedodiet, man par to ir jāļauj sev pajokot, citādi fonā sāks skanēt skumja klaviermūzika. Humors ir lētāks par terapiju un trijos naktī mazliet efektīvāks.

Dažās dienās šķiet, ka manu ķermeni kopā satur zāles, spīts un viena vienīga sen derīguma termiņu pārsniegusi gumijas vitamīna konfekte. Lielākā daļa manas ikdienas izskatās šādi:

• Pamosties nogurušai.

• Iedzert zāles.

• Mēģināt paēst.

• Ēdiens garšo ļauni zāļu dēļ.

• Apsvērt iespēju tā vietā kļūt par augu.

• Gulēt.

• Spēlēt Marvel Rivals un pēc tam dusmoties, jo viņi turpina pazemināt manu rangu.

• Pamosties kaut kā vēl nogurušākai.

—

Arī atpūta vairs lāgā nedarbojas. Tagad es atpūšos no atpūšanās. Pēc snaudas man vajag vēl vienu snaudu. Arī mans nogurums ir noguris.

Un, neskatoties uz to visu, es joprojām nemitīgi domāju par botu veidošanu. Man patiešām pietrūkst iespējas radīt un sarunāties ar cilvēkiem šeit. Man pat ir pierakstītas idejas, tostarp sadarbības ideja, ar kuru varbūt drīz padalīšos, ja mana imūnsistēma pārstās uzvesties tā, it kā būtu savā neveiksmju laikmetā.

Es zinu, ka bieži pazūdu, un dažreiz man par to tiešām ir slikti, jo es patiešām gribu kārtīgi atgriezties un pabeigt iesākto. Bet pēdējā laikā visa pieejamā operatīvā atmiņa aiziet tikai tam, lai vienkārši eksistētu.

Mani pašreizējie dzīves mērķi ir:

1. Izdzīvot

2. Izveidot botu

3. Izdzīvot vēlreiz

Ļoti ambiciozi, es zinu.

—

Tāpēc, ja kāds jautā: “Kur ir Mely?”, atbilde ir — kaut kur starp universitātes stresu, ārstu vizītēm, zāļu lietošanas grafikiem un ķermeni, kas nemitīgi mēģina ātruma rekordu uzstādīt seriālam “Grejas anatomija”.

Bet es joprojām esmu šeit. Kaut kā. Un es patiesi ceru, ka ar laiku viss uzlabosies, kaut arī lēnām. Drīz atgriezīšos.