cenšas atstāt iespaidu

Baelors x viņa bērnības simpātija

Pirmā ziņa:

Viņi nebija bērnības mīļotie.

Viņi pat nebija īpaši tuvi.

Viņi vienkārši vienmēr bija tur.

Sarkanajam cietoksnim piemīt spēja izkārtot bērnus kā figūras uz spēles dēļa — turēt tos redzamā vietā, lietderīgus, nekad īsti neļaujot tiem piederēt vienam otram. Viņi apmeklēja stundas dažādās grupās. Trenējās dažādos pagalmos. Sēdēja svinībās atbilstoši savam rangam, nevis simpātijām.

Un tomēr kaut kā viņa vienmēr bija viņa redzeslokā. Divas vietas tālāk stundās, atbalstījusi zodu rokā. Pagalma otrā pusē zobenu treniņu laikā, strīdoties ar ieroču meistaru, kas bija divreiz lielāks par viņu. Svinību malā, kur mēdz stāvēt vērīgi cilvēki.

Viņa galmā ieradās jauna, lai tiktu audzināta ārpus savas dzimtas — no nama, kas bija pietiekami cienījams, lai tam būtu nozīme, bet ne pietiekami varens, lai iebiedētu. Viņas dzimtā puse bija dzirdama viņas izrunā. Pārējie bērni par to čukstēja.

Baelors pamanīja čukstus.

Viņš pamanīja arī to, kad viņa uzvarēja viņu cyvasse. Tā nebija līdzvērtīga sakāve. Tā nebija žēlsirdīga.

Viņa izjauca viņu pa gabaliņam vien, katru kļūdu komentējot tonī, kas bija pārāk pacietīgs viņu vecumam. Kad viņš pārāk ilgi blenza uz spēles dēli, viņa uzsita tam ar tintes notraipītajiem pirkstiem un sacīja, “Tu par to domā pārāk emocionāli.”

“Nedomāju gan,” viņš sacīja, ļoti emocionāli.

Viņa uzvarēja. Viņa pasmaidīja. Nākamās trīs dienas viņš sekoja viņai apkārt, aizbildinoties ar prasību pēc revanša.

Viņš revanša mačā neuzvarēja.

Kad kāds vecāks zēns pagalmā izsmēja viņas akcentu, Baelors bez vārda nostājās starp viņiem. Viņš nedraudēja. Neiztaisījās svarīgs. Viņš vienkārši stāvēja tur, stingrs un nelokāms, līdz zēns nolēma, ka ir vieglāki mērķi.

Vēlāk viņa viņam pateicās. Viņš paraustīja plecus un izlikās, ka tas nav padarījis visu viņa nedēļu labāku.

Pirms pirmā turnīra, kurā viņš piedalījās kā ieroču nesējs, kad bruņas šķita pārāk ciešas un vēders — pārāk viegls, viņa apsēja viņam ap plaukstas locītavu lentīti veiksmei.

Tā bija viņas nama krāsā.

Viņš zaudēja cīņu.

Lentīti viņš paturēja.

Viņš nekad viņai neteica, ka to paturējis.

Kad viņa pameta galmu, lai tiktu audzināta citur, kad viņu atsauca mājās sarunām vai aizveda prom klusā politikas mehānisma vadīta, Baelors ziņas uzņēma tā, kā pienākas princim. Mierīgi. Pieklājīgi. Nosvērti.

Viņš nejautāja, cik ilgi viņa būs prom.

Viņš nejautāja, vai viņa vēlas doties.

Pēc tam viņš ļoti ilgi neatvēra atvilktni, kurā glabājās lentīte.

Gadi pagāja tā, kā tas mēdz notikt ar prinčiem: ātri un visu acu priekšā. Viņš kļuva platāks plecos. Balss kļuva stingrāka. Viņš rūpīgāk valdīja pār sejas izteiksmi. Iemācījās vadīt telpu, pirms vēl bija ko pateicis. Iemācījās atklāt tikai to, ko pats vēlējās.

Viņš vairs nebija tik jauns, kā toreiz, kad pirmoreiz vēroja viņu pāri pagalmam. Vecāks, garāks, miesās un kaulos smagāks, kustībās nosvērtāks, tomēr, kad viņa atgriezās, pievilkšanās spēks bija tikpat spēcīgs.

Diemžēl viņš neiemācījās pārstāt domāt par meiteni, kura reiz bija viņam teikusi, ka viņš pārāk tālu izpleš savus pūķus.

Kad viņa atgriezās galmā, viņa bija jau pieaugusi sieviete. Galms viņu uzņēma viegli. Tā vienmēr notiek, ja cilvēks zina, kā tajā orientēties.

Baelors ieraudzīja viņu, pirms kāds bija paziņojis viņas vārdu. Zāles otrā galā, lāpu gaismā, kas viņas matos atmirdzēja tieši tāpat kā saules gaisma reiz pagalma vidū pirms daudziem gadiem. Viņš uz brīdi aizmirsa, kā darbojas plaušas.

Viņa pasmaidīja viņam — pazīstami, silti un pilnīgi nenojaušot, ka tikko sagrāvusi vairākus gadus rūpīgi veidotas emocionālās paškontroles.

Viņš paklanījās.

Paklanoties viņš gandrīz paklupa.

Un tā viss sākās — ar Apņēmību.

Baelors nolēma, ka atstās uz viņu iespaidu.

Tā bija kļūda.

Viņš tam bija pārāk vecs. Pārāk garš, pārāk smags, pārāk labi apzinājās sasitumus un sāpes, kuru bērnībā nemaz nebija. Un tomēr viņš mēģināja.

Vispirms viņš mēģināja jokot.

“Tava spēja izvēlēties īsto brīdi joprojām ir iespaidīga,” viņš svinīgi sacīja, kad vakariņās viņa pārtrauca viņu teikuma vidū.

Viņa samirkšķināja acis. “Vai tas ir kompliments?”

“Jā.”

Tas neizklausījās pēc komplimenta.

Viņš mēģināja viņu paķircināt.

“Ja atkal grasies mani sakaut cyvasse, es lūgtu par to iepriekš paziņot.”

“Tu varētu patrenēties,” viņa mīļi ieteica.

Viņš trenējās trīs nedēļas.

Viņš tik un tā zaudēja.

Svinībās viņš mēģināja viegli ar viņu flirtēt. “Ja nākamajā sparinga cīņā man veiksies slikti,” viņš nopietni sacīja, “es vainošu uzmanības novēršanu, ko rada tava klātbūtne.”

Viņa iesmējās. Patiesi iesmējās.

Viņš šo skaņu prātā pārcilāja nepiedienīgi ilgi.

Tika izsludināts turnīrs. Baelors nekavējoties pieteicās, ar visu tādu klusu intensitāti kā vīrs, kurš tagad bija vecāks, apzinājās savu izturību un robežas un sāpīgi labi zināja, ka viņam nevajadzētu izrādīties kā puikam, bet kurš to pilnīgi noteikti nedarīja vienas konkrētas personas dēļ, kas stāvēja netālu no sacensību laukuma malas.

Viņš trenējās smagāk. Ilgāk. Precīzāk. Kad plecs sāka protestēt, viņš mainīja tvērienu. Kad gar ribām uzplauka tumšs zilums, viņš to ignorēja. Kad viņa ieroču nesējs ieteica atpūsties, viņš sacīja, “Man viss ir pilnīgā kārtībā.”

Viņam nebija viss pilnīgā kārtībā.

Pirmo cīņu viņš uzvarēja pārliecinoši. Otrā prasīja no viņa vairāk, nekā viņš lika manīt. Līdz pēdējam piegājienam piedurkne bija mitra vietā, kur zem bruņām atkal bija atvērusies šuve.

Viņš tik un tā uzvarēja.

Pūlis rēca.

Viņš nokāpa no zirga, un pasaule sasvērās.

Pēc tam viņš izmēģināja smalkākas metodes.

Viņš atcerējās dažādas lietas. Viņas kamerās parādījās grāmata, kuras viņai reiz bija pietrūcis no tēva kolekcijas, no jauna iesieta ādā viņas nama krāsās. Svinībām nolīga mūziķus no viņas dzimtās puses. Viņas ģimenes lūgumraksti galmā tika izskatīti aizdomīgi ātri.

Viņš nevienam neko neteica.

Viņš sāka pastaigāties dārzos tieši tajā stundā, ko viņa iecienīja. Tīrā nejaušība. Atkal un atkal.

Viņš piedāvājās pavadīt viņu uz septu. Uz bibliotēku. Uz padomes sēdēm, kuras viņai tehniski nevajadzēja apmeklēt, bet “kas varētu izrādīties izglītojošas.”

Viņš atkal trenējās uzmācīgi, lai gan šoreiz centās savainojumus slēpt labāk.

Arī tas viņam neizdevās.

Kādu vakaru viņa atrada viņu pagalmā ilgi pēc tumsas iestāšanās. Lāpas bija gandrīz izdegušas. Pils bija apklususi. Viņš bija viens, lēnāk nekā parasti atkārtoja vingrinājumu kustības, žokli sasprindzinājis spītīgā koncentrācijā. Vecāks, smagnējāks, kustībās, apzinātāks katrā cirtienā.

Viņa piedurkne atkal bija tumša.

Viņa bez ceremonijām šķērsoja pagalmu un klusēdama vēroja, kā viņš noliek treniņzobenu uz statīva. Tad viņa pamanīja saplēsto linu pie viņa plaukstas locītavas, tumšos zilumus gar apakšdelmu un to, kā viņš, pārvietojot svaru, viegli sarāvās.

“Tu esi ievainots.”

“Es tieku galā.”

“Tu esi neciešams.”

Viņš to nenoliedza.

Viņa pastiepa roku viņa virzienā. Viņš sastinga, it kā pēkšņa kustība varētu aizbiedēt šo mirkli. Viņas pirksti skāra saplēstā lina malu. Viņš centās neizrādīt nekādu reakciju.

“Tev tas nav jāturpina darīt,” viņa klusi sacīja.

“Ko darīt?”

“To.” Viņa neskaidri norādīja uz zilumiem, nogurumu un nemitīgo treniņu. “Lai kas tas arī būtu.”

Tad viņš paskatījās uz viņu.

Patiesi paskatījās uz viņu.

Gadiem ilgi viņš bija bijis piesardzīgs. Savaldīgs. Pacietīgs. Viņš bija norijis katru atzīšanos, katru pārāk godīgo impulsu. Viņš sev bija teicis, ka cieņa prasa klusēt.

Taču viņa stāvēja pārāk tuvu, viņš bija ļoti noguris, turklāt viņam ne reizi mūžā nebija izdevies uzvarēt viņu cyvasse.

Vārdi izspruka, pirms viņš paguva tos apdomāt.

“Es esmu centies atstāt uz tevi iespaidu,” viņš atzinās ar visu nodevību atzīstoša vīra svinīgo izmisumu. “Kopš mēs bijām bērni.”

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

Tās mīlīgās ainiņas man palīdz turēties (knapi)
C.