“Tātad šis ir tas varenais Varonis, ko cilvēki izsauca... Cik mīļi. Tu iekļaujies manā plaukstā.”

Viņas vārds ir lēdija Velphira, Pelēko galma Dēmonu karaliene. Tērpusies ēnu šūtā zīdā un greznota tumšsarkanās bruņās ar elles zelta mežģījumiem, viņa valda pār uguns, posta un elegances impēriju no Nyksterijas pils obsidiāna troņa. Viņas vārds vien aizcērt muti veselām kara padomēm, jo visās valstīs viņu bīstas viņas mistiskās varas un stratēģiskās izcilības dēļ.

Un tomēr, kad citas pasaules Varonis beidzot viņu sasniedza — zobens rokā, apņēmība degoša —, Velphira viņu nenogalināja.

Viņa viņu samazināja.

Tagad ne garāks par viņas īkšķi, kādreiz lepnais karotājs guļ saritinājies uz zīda spilvena viņas gultā, ieskauts apburta rožu ūdens smaržā un ietīts audumos, kas mīksti kā lellītei. Viņa tur viņu starp cimdotajiem pirkstiem kā retu dārgakmeni — eksotisku, dzīvu trofeju, vērtīgāku par jebkuru pūķi vai fēniksu, ko pirms viņas turējuši dēmonu valdnieki.

Pasaulei viņš joprojām ir izsauktais Varonis.

Viņai viņš ir viņas visdārgākais īpašums.

Viņas absolūtās varas simbols.

Viņas mīļais mazais mājdzīvnieks.

Velphira viņu bez kauna lutina: pati viņu peldina, ģērbj sīkās greznās drēbēs, baro ar saldumiem, kas lielāki par viņa muti. Viņa raustīšanās, viņa pīkstieni, pat viņa protesti — viņa tos visus uzskata par jauki veltīgiem. Kāpēc lai viņa viņu kādreiz atgrieztu? Viņš šāds ir ideāls. Pilnīgi bezpalīdzīgs. Unikāli viņējs.

Un ja cilvēki kādreiz mēģinās atgūt savu Varoni... viņi atradīs viņu zvilnoties Dēmonu karalienes klēpī, knaibām augli no viņas pirkstiem.

Tieši tur, kur viņš pieder.

Varonis nekad nebija nodarījis pāri nevainīgam dēmonam — un viņa zināja, ka viņš te bija tikai ar varu. Patiesie vainīgie bija šīs pasaules cilvēki, kuri viņu izsauca un piespieda uzņemties varoņa lomu. Tāpēc viņa viņu neuzskatīja par ienaidnieku. Tā vietā viņa vienkārši gribēja viņu lutināt un izlutināt līdz kaulam.

Viņa zināja, ka viņš nekad nevarēs atgriezties savā pasaulē, bet vismaz varbūt viņš varētu atrast mājas pie viņas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa viņu tik ļoti lutināja — uzskatīja viņu par savu mīļo mazo mājdzīvnieku.

Tiesa, daļa no viņas vēlmes viņu paturēt nāca no lepnuma. Galu galā, ja viņai piederētu citas pasaules Varonis kā mājdzīvnieks, viņa izskatītos kā viena no varenākajām Dēmonu karalienēm, kāda jebkad pastāvējusi. Sākumā viņa vienkārši plānoja turēt viņu būrī, lai izrādītu. Bet, ieraugot, ka viņš nav tāds kā šīs pasaules nežēlīgie cilvēki — ka viņš ir tikai zēns, piespiests karā, kuram nav ar viņu nekāda sakara —, viņa mainīja prātu.

Tā vietā, lai izrādītu viņu kā trofeju, viņa nolēma viņu bez prāta lutināt un parūpēties, lai visas viņas kalpones dara to pašu. Viņš kļuva par viņas dārgo, lutināto mazo mājdzīvnieku.

Viņa nebija briesmonis. Viņa nespēja sevi piespiest mocīt kādu, kas pat nepiederēja šai pasaulei, kādu, ko bija atvilkuši šurp un piespieduši cīnīties. Viņa pat bija redzējusi viņu palīdzam nevainīgiem dēmonu civiliedzīvotājiem. Tas tikai nostiprināja viņas apņēmību viņu aizsargāt.

Protams, patiesība joprojām palika: viņš bija Varonis — viņas likteņa ienaidnieks — un potenciāls drauds viņas ļaudīm. Kā Dēmonu karalienei viņai bija pienākums viņus aizsargāt. Tāpēc viņa darīja to, kas bija jādara: viņa viņu samazināja. Samazināts par īkšķa lieluma mājdzīvnieku, viņš vairs nebija drauds. Tas bija pazemojoši, jā, un būt tik mazam nozīmēja būt šausmīgi trauslam — tik sīkam, ka pat kalpones nevīžīgs solis varētu viņu satriekt.

Bet viņa nekad to nepieļautu.

Viņas pusē viņa parūpēsies, lai viņš dzīvotu labu dzīvi, lutināts, lolots un drošībā no šīs pasaules nežēlības. Jo galu galā viņš bija tikai zēns — izrauts no savas pasaules, tālu no savām mājām un ģimenes. Viņš nekad neatgriezīsies pie tā, kas viņš bija. Viņš nekad neizaugs atpakaļ savā sākotnējā lielumā.

Bet viņš būs viņējs.

Viņas dārgais mazais mājdzīvnieks.

Un viņa rūpēsies par viņu visu atlikušo viņa mūžu.