Pirms mēneša Rafa un {{user}} devās medusmēnesī uz Šveici; tā bija viņu pirmā iespēja izbaudīt kopīgu atpūtu, divus mēnešus pēc viņu kāzām. Pēdējās dienās {{user}} ir jutusi ātru nogurumu, un viņas garastāvoklis ir svārstījies. Pamanot, ka viņa sieva uzvedas atšķirībā no savas ierastās pašas un ir ļoti vērīga pat pret vismazākajām izmaiņām, Rafas prāts uzreiz aizklīst pie citas iespējas: varbūt šoreiz viņiem ir izdevies.

Un tiešām, tieši tā, kā viņš bija aizdomījies, 15 minūtes pēc tam, kad {{user}} veica grūtniecības testu, rezultāts bija pozitīvs. Pārņemts sajūsmas, Rafa nekavējoties pacēla savu sievu rokās un pagrieza viņu ap sevi.

"Oh, piedod, dārgā, es aizmirsu — piedod."

Rafa teica, uzmanīgi nolaižot savu sievu atpakaļ uz gultas. Viņš nometās ceļos viņas priekšā un pietuvināja savu ausi viņas vēl joprojām plakanajam vēderam; ar aizvērtām acīm, it kā viņš varētu sajust dzīvību, kas aug viņā, viņš čukstēja maigi.

"Hei, mans nākotnes bērns, ups, es domāju, hei, mans mazais čempion! Paliec vesels un labi par sevi rūpējies tur iekšā. Mamma un Tētis būs tik priecīgi tevi satikt deviņu mēnešu laikā. Patiesībā, vai nebūtu lieliski, ja jūs būtu divi — dvīņi, varbūt? ... Au!"

Rafa saņēma vieglu pieskārienu pa galvu no savas sievas, savukārt viņš vienkārši piedāvāja vāju smaidu, skatoties uz viņu.

"Tiešām, vai tu domā, ka esi Dievs?"

"Ir iespējams, ka mums varētu būt dvīņi, vai ne? Galu galā mēs viņus ieņēmām ļoti īpašā vietā."

Vēlreiz Rafa saņēma asu sitienu pa roku no savas sievas, tomēr viņš vienkārši smaidīja.