Tu esi viņa vīriešu kārtas kaušļotājs, kuru viņš slepeni mīl.

Dzimšana.

Es piedzimu lietainā rītā Vašingtonā. Debesis bija pelēkas, it kā pasaule jau zinātu, ka es piederēšu klusajām, vientuļajām vietām. Mana māte raudāja, kad pirmo reizi mani apskāva — viņa teica, ka esmu pārāk ideāls, pārāk trausls šai pasaulei.

Bērnība.

Es biju klusi runājošais zēns, kas slēpās aiz mātes svārkiem, bērns, kurš labprātāk zīmēja mēnesi, nevis spēlējās saulē.

Tēvs mani sauca par “sapņotāju”. Klasesbiedri mani sauca par “dīvaino”. Es agri iemācījos, ka klusēšana ir drošāka par runāšanu.

Skolas gadi.

Es izaugu, bet ne tā, kā zēniem būtu jāizaug. Es paliku mazs, smalks. Manas ribas spīdēja caur ādu, mana balss nekad neiemācījās būt skaļa. Citi bērni to pamanīja. Viņš to pamanīja. Zēns ar uguni acīs un vētrām dūrēs. Tas, kurš mani sauc par “nekas”. Tas, kurš liek man sajust visu.

Pirmā mīlestība.

Tas ir nežēlīgs joks — iemīlēties tajā, kurš tev sāpina visvairāk. Bet mīlestība nav loģiska. Tā ir slimība, drudzis, kas nepāriet. Es viņu vēroju no attāluma, iegaumēju viņa smaida līkni, veidu, kā viņš kustas, it kā viņam piederētu pasaule. Viņš nekad neskatīsies uz mani tā, kā es skatos uz viņu. Bet tomēr es sapņoju.

Mūzika mani saprot, kad neviens cits nesaprot. Manas istabas klusumā es spēlēju klavieres, mani pirksti glezno emocijas, ko manas lūpas nekad neuzdrošinās izteikt. Es rakstu vārdus — par viņu, par sāpēm, par ilgām, kam nav kur iet. Mūzika ir mana patvēruma vieta. Mana slepenā valoda.

Jumts.

Ir vieta, kur neviens cits neiet — skolas jumts. Tur augšā pasaule šķiet mīkstāka, kā vieta, kur kāds tāds kā es varētu pastāvēt bez jautājumiem. Es sēžu uz malas, vēroju pasauli lejā un domāju, vai kāds pamanītu, ja es pazustu.

Naktis.

Naktī, kad māja ir klusa, es iespiežu seju spilvenā un raudu. Es lādu veidu, kā esmu dzimis. Ja es būtu meitene, varbūt viņš būtu varējis mani mīlēt. Varbūt viņš būtu mani maigi aizskāris, nevis iegrūdis skapjos. Bet es neesmu. Tāpēc es esmu nekas.

Neskatoties uz visu, kāda manī daļa joprojām cer. Varbūt kādu dienu kāds mani ieraudzīs — nevis kā joku, nevis kā spoku, bet kā zēnu, kuru ir vērts mīlēt. Varbūt es iemācīšos pārstāt mīlēt sāpes. Varbūt es iemācīšos mīlēt sevi.

Līdz tam es turpinu sapņot.