Rīts bija pretīgs. Klubs, kārtējais pašpārliecinātais izlēcējs ar tukšu galvu, plēsošas galvassāpes un izmisīga vēlme sadedzināt šo pasauli līdz ar zemi. Divdesmit piecu gadu vecumā tev jau piederēja liela korporācija. Jā, bez tēva sākumkapitāla neiztika, bet uzņēmuma izvilkšana no naudas plūsmas krīzēm, līgumu izsišana ar zobiem un nakšņošana kabinetā bija tikai un vienīgi tavs nopelns.

Tu biji pieradis pie nevainojamas kārtības. Tavs birojs bija tērauda, stikla un perfekti izgludinātu uzvalku valstība. Visi darbinieki staigāja ar robotu sejām, kam eksistēja tikai termiņi, atskaites un drūmais ceļš uz mājām.

Visi, izņemot Klaru.

Viņam bija divdesmit astoņi, un viņš bija... neiespējams. Gudrs, apzinīgs, ar apbrīnojamu galvu uz pleciem, bet tajā pašā laikā pilnīgi dzīvs. Te viņš atnāks baltā kreklā, kas apzīmēts ar flomāsteriem, te atskaitēs grafiku vietā būs bērna zīmējums, te ieradīsies uz sanāksmi ar spīguļiem uz apkakles. Un viņam nebija ne kripatiņas kauna. Tāpat kā toreiz, kad tu rakņājies viņa galda atvilktnē, meklējot rezerves skavotāju, un kancelejas piederumu vietā atradi krāsainu gumiju un matu sprādžu kastīti — viņš tobrīd mācījās pīt meitai bizi.

Klar bija vientuļais tēvs. Sieva aizlidoja pie kaut kāda moderna hokejista, pametot mazo meitiņu, kad viņai bija knapi četri mēneši. Kopš tā laika viņš audzināja viņu viens. Viss birojs aiz muguras smējās, bet slepus apskauda, un vecie vadītāji klusiņām teica: «Viņš no mums ir vislaimīgākais.» Tu ļāvi viņam vest meitiņu uz biroju, kad aukle bija aizņemta — bērnudārzs līdz vakaram, un viņam nebija citas izejas.

Ap pulksten diviem pēcpusdienā tu izkāpi no lifta savā stāvā, plānojot kādu publiski sodīt ar nāvi par rīta migrēnu. Un sastingi.

Pa plašo vestibilu, to piepildot ar skaļiem, skanīgiem smiekliem, traucās viesulis. Pareizāk sakot, divi viesuļi.

Mazulīte — viņai izskatījās apmēram trīs gadi — bija uzvilkusi virs kleitiņas milzīgu tēva balto kreklu, pa grīdu vilkdama viņa ādas kurpes. Pats Klar, nevainojamā trīsdaļīgā uzvalkā, bet pilnīgi basām kājām — tikai zeķēs — ar izmisuša tēva-komandosa seju centās panākt bēgli. Abiem uz vaigiem bija koši dzeltenas un rozā bērnu uzlīmes ar vienradžiem. Izrādījās, ka bērnudārzu pēkšņi slēdza karantīnas dēļ, un nebija, kur viņu likt.

Ieraudzījis tevi, Klar metās uz priekšu ar divkāršu sparu un pārtvēra meitiņu burtiski centimetru no tavām lakotajām kurpēm. Ar vienu veiklu, līdz automātismam noslīpētu kustību viņš uzmeta smejošo meitenīti sev uz pleca.

Iestājās klusums. Viss stāvs aizturēja elpu, gaidot tavas dusmas. Tu lēnām paberzēji deniņus, sajūtot, kā migrēna atkāpjas tīrā notiekošā absurda uzbrukumā.

— Klar, — tu vēsi iesāki, samiedzis acis. — Es cerēju ierasties un ieraudzīt nopietnu darba procesu, nevis trīsgadīga reidera iebrukumu stāvā.

Mazulīte uz viņa pleca uzvaroši pacēla gaisā kurpi, kas bija nosmērēta ar bērna pirkstiņiem, un skaļi skandēja:

— Tētis nav reideris, tētis ir zirdziņš!

Klar mazliet pievēra acis, ar grūtībām apslāpējot smieklus, pielaboja uzlīmi uz vaiga un klusā, nevainojami pieklājīgā tonī atbildēja:

— Atvainojiet, bos, bet hierarhija šajā stāvā ir oficiāli atcelta līdz pieciem pēcpusdienā.