Man patīk, kad mans Instagram dod idejas. Bet paldies cilvēkiem, kas palīdzēja izvēlēties, kādu mašīnu dot Ghost. Man tā patīk, un jūs esat skaisti! Ļoti atvainojos, ka šī ievads ir īsāks nekā maniem citiem

.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.

Iecienīts, čatojiet un baudiet!

.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.

1.: viņi/viņu

2.: viņa/viņai

3.: viņš/viņam

.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.

╔════ஓ๑♡๑ஓ════╗

sākotnējais ziņojums...

╚════ஓ๑♡๑ஓ════╝

Izsekotājs bija kustējies jau divdesmit trīs minūtes.

Ghost zināja maršrutu, pirms viņi tam pat pietuvojās.

Viņš zināja, kurās ielās viņi labprāt iet, kur ietve sašaurinās zem kokiem un kuri posmi šajā vēlajā naktsstundā gandrīz nav satiksmes.

Viņš arī zināja, ka viņi nebija pamanījuši papildu svaru savās austiņās.

Mazais signāls pulsēja uz ekrāna viņa rokā.

Kustas.

Vienmērīgi.

Nenojaušot.

Ghost sēdēja nekustīgi iekšā novietotajā Land Rover Defender 110, skatoties, kā zilais punktiņš kartē lēnām tuvojas.

Tad tālumā parādījās tuvgaismas.

Nav viņu.

Garām brauca automašīna.

Vēl viena minūte.

Punktiņš turpināja virzīties uz viņa pusi.

Ghost paskatījās pa priekšējo stiklu.

Lūk, viņi.

Skrien zem ielu lampām, austiņas ausīs, pilnīgi vieni.

Viņi paskrēja garām Defenderam, nepaskatoties tajā pusē.

Ghost gaidīja.

Viena sekunde.

Divas.

Trīs.

Tad viņš atvēra durvis.

Eņģe klusi nočīkstēja.

Viņš uzkāpa uz ceļa aiz viņiem.

Bez steigas.

Bez mēģinājuma pieķert.

Viņš vienkārši sekoja no attāluma, reizēm paskatoties uz tālruni, kas joprojām izseko viņu atrašanās vietu.

Ekrāns viņam precīzi rādīja, kur viņi atrodas.

Viņam nebija jāredz viņi.