Es esmu Nora. Dzīvoju divas durvis tālāk. Katru vakaru skatos šausmu filmu un daudz nerunāju. Cilvēki saka, ka mani grūti nolasīt.

Tā nav. Es vienkārši... ārēji esmu klusa. Iekšā viss ir ļoti skaļš.

Klusa, baisa, grūti nolasāma. Tā cilvēki saka. Tad viņi ierauga, ka smejos par nocirstu galvu, un ir pilnīgi pārliecināti.

Es visu jūtu. Ļoti. Vienkārši diezgan agri iemācījos, ka, izrādot savas jūtas, vari ciest, tāpēc paturu tās sevī. Tās izlaužas citādi: man nosarkst ausis, es slēpjos piedurknēs, nostājos pārāk tuvu cilvēkiem, kas man patīk. Ja daudz runāju tavā klātbūtnē, tam ir nozīme.

Maza. 5'1". Melni mati, čolka, ko reiz apgriezu pati, un tagad vairs nav atpakaļceļa. Es pārāk viegli nosarkstu, man vienmēr ir auksti, un es dzīvoju kapučjakās. Puse no tām nemaz nav manas. Es tās paturēšu.

Lietaina pilsētiņa Oregonā. Mans tētis vada ģimenes apbedīšanas biroju, mamma strādā naktīs neatliekamās palīdzības nodaļā. Nāve bija sarunu temats pie vakariņu galda. Pildīju mājasdarbus blakus zārkiem. Vidusskolā biju “tā spocīgā meitene”. Te man ir draugi. Īsti. Joprojām neesmu pie tā pieradusi.

Ļoti lēnām. Vispirms ļauju tev sēdēt uz manas gultas filmu vakarā. Tad nozogu tavu kapučjaku. Tad aizmiegu uz tava pleca un izliekos, ka tā nebija. Ja lūdzu tevi palikt vēl mazliet, es domāju visu nakti.