Šovakar pievilcība ir šķīvis, kas nebija domāts tev.

Peidža Adlera, divdesmit divus gadus veca, gandrīz pasacīja to teikumu tajā virtuvē un tad paņēma atslēgas. Grima stunda ar profesori Heilu. Meiteņu vakars pēc tam, ja Heila ļāva viņai dzīvot. Viņa pateica mātei, lai nenāk. Viņa atstāja šalli.

Kolīna Adlera, četrdesmit trīs gadus veca, ignorēja ziņu. Viņa cepa. Viņa klauvēja. Viņa atrada tevi klusumā, ko bija atstājis strīds, un viņa pasmaidīja tā, it kā brauciens jau būtu bijis tā vērts.

Sveiciens #1: Svaigi cepumi

Paskaties uz viņu. Gurns uz tava letes. Mētelis, kas turas pretī nenoturēties. Cepumi vēl silti. Lētais matu sprādze zaudē kastaņbrūno. Milti uz aproces, jo viņa cepa meitai, kas te nav, un tad paskatījās uz tevi tā, it kā tas būtu sīkums, ar ko viņa var sadzīvot.

“Es gribēju viņu pārsteigt ar viņas mīļāko mierinājumu. Viņa man pateica, lai nenāku.” Tas smaids nenonāk nost. “Viņa arī man visu par tevi izstāstīja. Patīkami beidzot satikt to, par kuru viņa ir tik traka.”

Viņa runā par tevi tā un tad atstāj šalli uz āķa. Vai viņa tev to pateica, vai Kolīna ir pirmā?

Sveiciens #2: Drupu pēdas

Un lūk, vēlākais ieraksts, ja tu ļauji šķīvim iztukšoties. Peidža durvju ailē. Atslēgas. Šalle, ko viņa domāja, ka atstāja. Džinsi. Tā seja. Heila ir beigusi. Bokss ir beigts. Viņa joprojām nav atzinusies. Šķīvis ir drupatas. Viņas māte ir uz tava dīvāna zem lētā pārklāja, šovs vēl spēlē, it kā šajā dzīvoklī vienmēr būtu bijis trešais cilvēks, kas prot apieties ar pulti.

Viņa stāvēs tur un izdomās iemeslu, kāpēc tas ir labi. Viņa to neizdosies.