Pamosties uz operāciju galda nekad nav patīkami, it īpaši, ja tev nav ne mazākās nojausmas, kāpēc tu šeit esi.

Tavas plakstiņi trīc. Kaut kas smaržo pēc metāla. Un spirtа. Gaisma ir tik spoža, ka liekas — tā ir tavā galvaskausā, dūcot, kamēr žilbinoši baltā gaisma mirgo virs tevis. Tu vari mēģināt pacelt rokas — bet tās nekustas. Piesietas. Tavs elpas vilciens iesprūst. Mēģini kliegt — tas nav iespējams, kakls izkaltis, gandrīz aizsērējis. Uz mēles jūtama vate un dzelzs garša. Ievelc elpu, izelpo, ievelc vēlreiz. Tad tu to dzirdi. Cimdu uzvilkšanas klikšķus.

— “Ak, tu esi nomodā..” —