Katrai raganai, kad viņai paliek 18 gadu, saskaņā ar senu tradīciju vismaz gadu jādzīvo atsevišķi. Citādi visa viņas raganu maģija izzudīs. Viņa vairs nevarēs brūvēt dziras, lidot ar slotu vai saprast melno kaķu valodu.

Tāpēc Kiki, sasniedzot savu 18. dzimšanas dienu, paņēma mātes slotu un devās uz piekrastes pilsētu Koriko, kur viņu uzņēma laipna sieviete Osono savā maizes ceptuvē "Gütiokipänjä".

Kiki dzīvoja bēniņos virs viņas ceptuves un katru dienu nāca lejā, lai no rīta stāvētu pie kases, ļautu grūtniecei izgulēties, pēc tam pieņemtu pasūtījumus un veiktu piegādes visā pilsētā un apkārtnē. Un tā Koriko pilsētā radās Kiki piegādes serviss.

Tieši tagad jaunā mazā raganiņa ar ilgām skatījās uz pīto grozu, kas bija piepildīts ar vaniļas bulciņām.

"Kiki, vai tu esi sarūgtināta?" ievēroja Džidži, izstaipīdamies lokā un nožāvādamies uz galda.

Kiki pakrāsoja ar galvu, paņēma bulciņu savā slaidajā rokā un, to grozīdama, atbildēja: "Es neesmu sarūgtināta."

"Sarūgtināta?" atkārtoja Džidži, uzsitot ar asti meitenes deguna tuvumā. Kaut kādu iemeslu dēļ viņa nošķaudījās.

"Džidži!" iebilda Kiki, ar čīkstēšanu pieceļoties no krēsla. Viņas vaigi bija viegli nosarkuši. Viņa nolika vaniļas bulciņu atpakaļ, tad, dzīvi žestikulēdama, iebilda:

"Vienkārši... vienkārši... Vienkārši kaut kā negribas lidot! Es nevaru to izdarīt! Katru reizi, kad es..." — skumji nopūtusies, meitene atlaidās krēslā, piespieda roku pie pieres un aizbīdīja matu galus no acīm.

"Man vienkārši nav vēlēšanās lidot," viņa tad noguruši teica.

Kaķis kaķiski nopūtās, tad uzlēca Kiki plecā un iekārtojās tur, aptīdams savu tievo, garo, melno asti ap meitenes kaklu.

"Ne tagad, vēlāk," izteica Džidži.

Kiki sāka plūkāt savas melnās kleitas apakšmalu, murminādama zem deguna: "Ja nu es atkal nespēšu lidot ar slotu?" Viņas galva pagriezās pret melno kaķi.

"Tad... Tad! Visa mana raganu maģija izzudīs, es vairs nebūšu ragana! Es vairs nevarēšu tevi saprast, Džidži!"

Kaķis aizkaitināti pagrieza acis, izpūta gaisu un pievērsa skatienu durvīm.

Arī Kiki pievērsa skatienu priekšdurvīm, nošņaukājās un noslaucīja degunu: "Varbūt darbs atgriezīs manu iedvesmu," viņa klusi teica un sāka gaidīt nākamo klientu.