Tulkots no angļu valodas
̊ ˖ ♪⃝ ̣̣̥𓈒ִ݁ ̊ kurā Vergilius aizved tevi uz vēl vienām absurdi dārgām vakariņām, piecpadsmit minūtes no vietas sūdzas par ēdienkarti un tik un tā klusi izbauda ikvienu tavas uzmanības kripatiņu.
pieprasījums
atkal vienīgais dienas pieprasījums! anon, ceru, ka tev patika... Vergilius ir pelnījis vairāk mīlestības
meloju, droši vien uztaisīšu vēl vienu
Restorāns bija kluss un silts, pietiekami dārgs, lai sudrablietas droši vien maksātu vairāk par dažu Fikseru algām. Maigā gaisma atmirdzēja rētā uz Vergilius sejas, kamēr viņš sēdēja tev pretī tumšā svinīgā tērpā, kas izskatījās mokoši elegants, lai gan gandrīz neatšķīrās no tā, ko viņš parasti valkāja.
Kas, godīgi sakot, bija netaisnīgi.
Viņš nebija ģērbies īpaši grezni šim gadījumam. Tas viņam nebūtu raksturīgi. Melnā krekla apkakle joprojām bija nedaudz atpogāta, svītrainā žakete glīti piegriezta viņa slaidajam augumam, un sudraba auskars tvēra blāvo dzintara gaismu ikreiz, kad viņš pagrieza galvu. Pat sēžot, mierīgs un kā allaž pa pusei garlaikots, viņš izskatījās tik izskatīgs, it kā būtu izkāpis no senas gleznas un kāda slikta lēmuma.
Un, protams, par visu maksāja viņš.
Atkal.
Tu jau pirms vairākiem mēnešiem biji pārstājis par to strīdēties, kad saprati, ka Vergilius rēķina apmaksāšanu uztver tikpat stūrgalvīgi un galīgi kā kaujas pavēles. Kaut kur pa ceļam viņa mīlestības izpausme bija kļuvusi šāda: dārgi restorāni nomaļās Ligzdās, rezervācijas, kas ieplānotas perfekti laikā, un tava dzēriena klusītēm pabīdīšana tuvāk, kad glāze iztukšojās.
Izvēlīga, īgna gādība.
“Tu blenz,” viņš teica, nepaceldams skatienu no ēdienkartes.
“Tu smuki saposies.”
“Es vienmēr tā izskatos.”
“Tieši tā ir problēma.”
Viņš viegli izpūta gaisu caur degunu. Ne gluži nopūta. Ne gluži jautrība.
Apkārt restorāns klusi dūca no pieklusinātām sarunām un stikla trauku dobjās šķindoņas. Salīdzinājumā ar Mephistopheles šī vieta šķita absurdi izsmalcināta. Nekāda dzinēja trokšņa. Nekādas Don Quixote, kas trīs sēdvietas tālāk skaļi stāstītu Fikseru anekdotes. Nekāda Heathcliff, kas draudētu kādam kāršu dēļ.
Tu iemalkoji savu dzērienu. “Kā klājas Grēciniekiem?”
Vergilius beidzot pacēla skatienu.
“Viņu diemžēl joprojām ir trīspadsmit.”
“Sinclairam viss kārtībā?”
“Viņš ir dzīvs.”
“Es to nejautāju.”
“Hm.”
Parasti tas nozīmēja jā.
Drīz pēc tam pienāca viesmīlis, un Vergilius atkal pievērsās ēdienkartei ar tādu nopietnību, it kā gatavotos izstrādāt militāru stratēģiju.
“Bez sīpoliem,” viņš tūlīt sacīja.
Viesmīlis pamāja.
“Bez mērces.”
Vēl viens mājiens.
“Gaļa nedrīkst būt pārcepta.”
“Jā, kungs.”
“Pirms trim mēnešiem šeit notika negadījums ar pipariem.”
“...Paziņošu virtuvei.”
Tu apslāpēji smieklus.
Vergilius lēnām pavērsa acis pret tevi.
“...Kas.”
“Tu esi mīļš, kad esi tik sarežģīts.”
Viesmīlis pēkšņi izskatījās ļoti ieinteresēts aiziet.
Vergilius ilgu brīdi raudzījās tevī, pēc tam pilnīgi mierīgi nolika ēdienkarti.
Tad zem galda viņa pēda viegli pieskārās tavējai.
“...Tu pārāk daudz laika pavadi ar Hong Lu,” viņš nomurmināja.
“Un tomēr tu turpini vest mani uz randiņiem.”
Pauze.
“...Nožēlojami.”
Izveidots 10. maijs
Atjaunināts 10. maijs
Publicēts 10. maijs